Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj parādīt, ka viņiem pašiem ir labākas. Neviens nedrīkst būt tik augstprātīgs, lai uzskatītu, ka ir gudrākais visā, viņš saka. Un uzsver, ka uzticas saviem darbiniekiem. Agris piebilst, ka darbiniekus viņa uzņēmumos esot pieņemts saukt par “kolēģiem”.

Gan runājot par sevi, gan citiem, viņš saka — visvairāk nepatīk viszinība cilvēkos un viņš izvairoties no tādiem, kam atbilžu ir vairāk nekā jautājumu,” sarunā ar cēsnieku Agri Tamani žurnāla “Ir” aprīļa numurā rakstīja Mārtiņš Galenieks. Pie tās pašas domas ar Agri Tamani nonākam, runājoties arī augusta beigās notikušajā Konrāda kvartāla Mā­cītāja mājas atklāšanā Cēsīs. Agris ir negulējis, jo tikko atgriezies no tālāka ceļojuma, tāpēc abi viņa suņi Dīva un Kumelīte faktiski neatkāpjas no saimnieka. Sailgojušās. Mācītāja mājas atklāšanā arī vairākkārt tiek uzsvērts, ka viss šeit ir suņiem un bērniem draudzīgs.

Sarunājamies vienā no jaunatklātās viesnīcas numuriņiem, ko, saviesīgi jokojot, šeit dēvē par Evikas istabu. Tas tāpēc, ka pirmā viešņa te bijusi tieši Latvijas premjerministre Evika Siliņa.

-Tātad, Agri, esat cēsnieks no dzimšanas? Dzimis, audzis un mācījies te?

-Nu ne gluži. No kādas septītās klases esmu Cēsīs.

-No kādas citas vietas Vid­zemē?

-Vispār nāku no Sēlijas, no Aknīstes. Tur es arī pamācījos pirmajā klasītē, bet pabeidzu to Bauskā.

-Tad līdz tai 7.klasei un Cē­sīm vēl bija pamatīgs ceļojums?

-Jā, pamatīgs sanāca. Ilgākais piezemēšanās punkts man bija Vecumnieki. Tur iznāca būt kādus četrus gadus.

-Ar ko tas bija saistīts? Ar vecāku darbu?

-Jā, tieši tā. Mans tētis bija pieprasīts agronoms.

-Kur nosūtīja, tur bija jā­strādā?

-Kur bija kādas problēmas, tur viņam bija jādodas un viss jāsakārto.

-Un Cēsīs?

-Cēsīs pabeidzu septīto un astoto klasi un tad jau aizgāju mācīties uz tehnikumu Rīgā. Tas tajā laikā bija populāri un stilīgi.

-Ko tur apguvāt?

-Radioelektroniku un programmēšanu. Ar to tad arī sākās mana mīlestība pret virtuālo pasauli un programmēšanu. Tad es padzīvoju Rīgā kādu brīdi. Bija arī Salcgrīvas periods.

-Un cik ilgs laiks ir pēc atgriešanās Cēsīs?

-Nu jau desmit gadus atkal esmu Cēsīs.

-Ar ko Cēsis bija tik īpašas, ka gribējās atgriezties?

-Cēsis bija tā vieta, kur bērnība pāriet jaunībā un jaunība pieaugušo vecumā. Tas, manuprāt, ir tāds mirklis, ko mēs atceramies visu mūžu, jo iznāk mainīties kā cilvēkam. Tā Cēsis man pielipa. Visas tās atmiņas ar dažādiem “crazy” notikumiem, kas šeit piedzīvoti.

-Tas vairs nav tāds mazā bērna vecums, kad esi cieši piesaistīts vecākiem. Piedzīvojumi jau kļūst aizraujošāki un atmiņā paliekošāki.

-Tieši tā. Cēsīs piedzīvoju brīdi, kad atāķējos no vecākiem, kļuvu pieaudzis, pieņēmu lēmumus un pats sāku atbildēt par savu dzīvi.

-Tātad tehnikuma periods tik ļoti nepārņēma, lai paliktu Rīgā? Visbiežāk jau tieši tā notiek – aiziet mācīties uz galvaspilsētu un tur arī paliek.

-Tas arī bija interesants periods, bet man Cēsīs bija daudz aizraujošu notikumu, turklāt es te patiesībā biju dzīvojis īsu laiku, lai nebūtu apnicis. Varbūt, ja Cēsīs būtu nodzīvojis visu mūžu, tad aizbrauktu mācīties uz Rīgu, man liktos – O!Rīga! Godīgi sakot, es nemaz neslēpju, ka man patīk tas, ka esmu dzīvojis daudzās vietās, jo tādā veidā uzkrāta pieredze no ļoti daudziem Lat­vijas reģioniem.

Kad dzīvoju Rīgā, man likās, ka tā tas būs mūžīgi. Brīvdienās regulāri braucu uz Cēsīm, lai apciemotu vecākus. Bija viens posms, kad biju pat atradis vietu, ko īrēt brīvdienām. Un tā lēnā garā sapratu, ka Cēsis mani pievelk. Vienā brīdī apjautu, ka vajadzētu te uzbūvēt kādu brīvdienu namiņu, lai man būtu sava vieta, kur palikt. Rīga, protams, ir forša, bet gribas jau dabu arī. Man tomēr tētis agronoms, es arī esmu tāds dabas puika. Patīk dabā.

-Laikam jau mēs, latvieši, visi mazliet esam lauku bērni.

-Jā, man patīk lauki, patīk meži, pļavas un ūdeņi. Vienā brīdī Rīga ar savām četrām sienām un trokšņiem vairs nevilina. Iznāca tā, ka uzbūvēju brīvdienu namiņu, un izrādījās, ka tajā var dzīvot visu gadu. Vasarā mājai nosvinējām desmit gadu jubileja. Tā nu desmit gadu jau pagājis, kopš esmu atpakaļ Cēsīs.

-Negribas prom? Nav vēl apnicis?

-Nē. Tagad ir citi laiki. Dzīve ievieš dažādas korekcijas, un es mainos līdzi. Dzīvošana Cēsīs mani ļoti apmierina. Te ir viss, kas nepieciešams. Es joprojām arī daudz ceļoju un tādā veidā piepildu piedzīvojuma alkas. Cēsis man ir forša vieta, kur atgriezties. Un domāju, ka tas tā arī paliks, jo es tur piebūvēju vēl vienu namiņu, kuru piemēroju tā, lai vecumdienās var ar ratiņiem mierīgi braukt un nekas netraucē, lai nav ne sliekšņu, ne citu traucējošu lietu.

-Ļoti preventīva rīcība.

-Man visapkārt ir labi skolotāji. Tāpat arī katrā Cēsīs atjaunotajā ēkā ir arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem paredzēti numuriņi. To pieredzi mēs te krājam kopā. Un, kad būvē sev kaut ko, tad, gribi negribi, sāc pie tā piedomāt.

-Par to kopīgo pieredzi. Kā bija būvniecības projektos sastrādāties ar tik raibu kompāniju – vēsturisko māju ekspertu arhitektu Pēteri Blūmu un jaunāko mūsdienu tehnoloģiju ieviesējiem?

-Viss sākās pandēmijas laikā, kad sapratu, ka birojā neesmu baigi svarīgs katru dienu uz vietas, viss tāpat ļoti labi strādā. Tad man bija tādas filozofiskas pārdomas, ka varētu nebraukāt katru dienu uz Rīgu, uz biroju. Tagad tas tā iegājies, saprotu, ka man nav visu laiku jābūt klāt. Es vairāk esmu idejas autors. No manis vajag apņemšanos, ka mēs uzdrīkstēsimies šo te darīt. Tālāk jau tā ir komanda, kas to visu dara.

-Komanda acīmredzot ir trāpījusies ļoti spējīga.

-Es nemaz vairs nevaru pateikt, kā mēs salipām kopā, jo tas bija tik sen. Mēs esam tehnoloģiju kompānija, ar tehnoloģijām pelnām naudu. Un tad pēkšņi – graustu atjaunošana. Protams, arī te ielikām ļoti mūsdienīgas tehnoloģijas. Tomēr kopumā mums patīk, ja respektē mūsu darbu, savukārt mēs respektējam citu jomu speciālistus, saprotam, ka viņi savu lietu zina labāk. Katrs esam ar savām prasmēm un zināšanām.

-Visu visās jomās pārzināt un prast nevar.

-Es jau esmu teicis, ka izvairos no cilvēkiem, kas visu zina vislabāk. Mēs taču lieliski saprotam, ka visu visās lietās zināt nevar, kāds tajā nišā noteikti zina labāk par tevi. Ja es no cilvēka dzirdu bravūrīgo viszinošo toni, tad uzreiz mēģinu attālināties.

-Vai tagad līdz ar Mācītāja mājas atklāšanu viens posms ir pabeigts?

-Šis ir otrais projekts vecpilsētā. Pirmais tapa Spīdalas nams, to ēku nopirkām vēlāk nekā šo māju, bet pabeidzām ātrāk, jo tur nosacījumu, kas jāievēro, nebija tik daudz. Mācītājmāja īpašumā bija jau divus gadus un vēl atradās dokumentu kārtošanas procesā.

Kā jau minēju, es te parādos ļoti epizodiski, tikai ar kaut kādām idejām, strādā un visu paveic komanda. Un, kā mēs varam redzēt, tas viņiem izdodas ļoti labi! Mums ļoti labi izdodas citam citu sadzirdēt, un tas ir izcili!