Otrdiena, 7. maijs
Vārda dienas: Gaidis, Didzis

Liekas, pasaule uz brīdi apstājusies

Kristīne Lāce
08:13
01.05.2020
1
Jana 1

Jana un Edvīns Karņicki februāra beigās pasaulē sagaidīja pirmdzimto – Gustavu. Dēlam ir divi mēneši, un jaunie vecāki ir apraduši ar situāciju, ka mazais ģimenē ir noteicējs.

Jana un Edvīns ir dzimuši un dzīvo Rīgā. Jaunās māmiņas dzīves ceļi veduši uz Cēsīm, kur uzaugusi un skolojusies, bet tagad Cēsīs bieži viesojas vecāku mājās un cer, ka vecumdienas varēs pavadīt šajā pusē.

Gustava vecāki iepazinušies internetā. Ilgu laiku komunicējuši un sapratuši, ka ir “uz viena viļņa”. Par pirmo tikšanos klātienē ar vīru Jana stāsta: “Ilgi baidījos ar Edvīnu satikties, nezinu, kādēļ. Bet tad, kad satikāmies, bija abpusējs “klikšķis”. Kopā esam nedaudz vairāk par pieciem gadiem, no tiem laulājušies esam kopš pagājušā gada augusta.”

Jana dalās sajūtās par brīdi, kad uzzinājusi, ka ir pirmdzimtā gaidībās: “Tas bija neaprakstāmi – prieka asaras, neliels šoks un neziņa no gaidāmā. Bērnu plānojām jau ilgi, tāpēc emocijas bija tikai pozitīvas. Ne vienmēr bērns piesakās tad, kad mēs to vēlamies. Ieņemt bērniņu centāmies jau gadu, trīs mēnešus pirms kāzām saņēmām pozitīvu ziņu. Līdz ar to Gustavs jau bija kopā ar mums mūsu nozīmīgajā dienā – kāzu dienā.”
Grūtniecība noritēja labi, visi izmeklējumu rādītāji bija perfekti. Pati šo laiku varētu sadalīt trīs lielos blokos: nogurums, enerģija un atkal nogurums, un bezspēks. Grūtniecības sākumā bija liels nogurums, varēju aizmigt jebkurā brīdī un vietā neatkarīgi no apstākļiem. Vidus posms bija lielisks, jo saņēmu enerģijas pieplūdumu un varēju “gāzt kalnus”: kārtoju un tīrīju māju, pirku bērna pūriņu utt. Pēdējos divus mēnešus mani apkārtmēri un vēders bija lieli, grūtāk bija staigāt, uzvilkt apavus un veikt citus ikdienišķus darbus. Bet visas fiziskās grūtības bija un ir tā vērtas.”
Jaunā māmiņa atzīst, ka pārmaiņas organismā pieņemt bija grūti, jo mainījies ne tikai ķermenis, arī emocijas likušas par sevi manīt. Vienu dienu raudājusi, bet citā priecājusies par apkārt notiekošo.

“Grūtniecības laikā atpūtos maz, jo šķita, ka ļoti daudz jāpa­spēj izdarīt, pirms mazais ierodas pasaulē. Kopā ar vīru apmeklējām seminārus par bērna kopšanu un sagatavošanos dzemdībām. Iesaku visiem jaunajiem vecākiem šādus kursus, ļoti daudz no iegūtajām zināšanām varam pielietot ikdienā,” pauž jaunā māmiņa.

Janai grūtniecības laikā ir bijusi spēcīga iekšējā intuīcija: “Man ļoti kārojās saldumu, daudzi apkārtējie pēc tautas ticējumiem teica, ka gaidāma būs meitiņa, tomēr man sajūta bija cita. Jau pirms ultrasonogrāfijas, kurā noteica arī bērna dzimumu, zināju, ka gaidu dēlu.”

Gustavs nesteidzās ierasties šajā pasaulē. “Dzemdības manam organismam bija liels darbs, izcietu spēcīgas sāpes. Gustavs pasaulē nāca Rīgas Dzemdību namā, kopš iestāšanās nodaļā pagāja 12 stundas, līdz varēju rokās turēt mūsu dēliņu. Viss notika bez starpgadījumiem. Esmu pateicīga vīram, kurš piedalījās dzemdībās un bija kopā ar mani. Atbalsts, ko saņēmu no viņa klātbūtnes, bija nenovērtējams. Arī vīram dzemdību daļa bija smaga, jo nevarēja palīdzēt mazināt sāpes, bet tikai būt blakus. Varu mudināt topošās māmiņas dzemdībās ņemt līdzi savu atbalsta personu – vīru, mammu, māsu, brāli –, nav svarīgi kuru, bet noteikti novērtēsiet to procesa gaitā,” pārdomās dalās Jana.

“To, ko sieviete izjūt, pirmo reizi rokās turot savu bērnu, nevar izstāstīt vārdiem. Emocijas bija dažādas – gan man, gan vīram acīs bija prieka asaras. Tas ir neaprakstāmi, kad skaties uz savu skaistāko bērniņu pasaulē. Brīdī, kad bērnu uzliek uz krūtīm, aizmirstas visas sāpes un pārdzīvojumi. Liekas, ka pasaule uz brīdi apstājas un nekā svarīgāka par ģimeni nav,” pauž jaunā māmiņa.

Tagad jauno vecāku ikdiena pielāgota bērnam – ēst var tad, kad bērns ļauj, gulēt iespējams tad, kad mazulītis guļ. “Gustava pirmajā dzīves mēnesī es viņu guldināju, baroju un mainīju autiņus, tagad atvēlu laiku arī sev – manikīram vai vannošanās procedūrai. Nu jau mēģinām mazuli nodarbināt, cītīgi runājam ar viņu, izmantojam krāsainu aktivitātes paklājiņu ar dažādām formām un dodamies pastaigās,” par ik­die­nas gaitām stāsta Jana. Pa­pildinot sacīto, jaunā māmiņa piebilst: “Vīrs ļoti daudz palīdz. Ja nebūtu viņa, es droši vien būtu sajukusi prātā, jo bērns prasa daudz enerģijas un spēka. Ed­vīnam vislabāk sanāk mazo ieaijāt. Esam atklājuši lielisku instrumentu – fitnesa bumbu. Šūpojo­ties uz tās, Gustavs uzreiz aizmieg. Vīrs palīdz arī mājas darbos, un, kamēr valstī ir ārkārtējā situācija un viņš vairāk ir mājās, ikdiena šķiet daudz vieglāka.

Pašreiz jaunās ģimenes centrs ir dēliņš, bet paies laiks un vecākiem būs jāatgriežas darbā. Janas pamatnodarbošanās saistīta ar banku jomu un kreditēšanas jautājumiem, bet Edvīns darbojas tūrisma nozarē. Par nākotni Jana saka: “Vienmēr esmu vēlējusies atgriezties Cēsīs, bet, ņemot vērā prasības un dzīves apgriezienus, diemžēl šobrīd neredzam plašas darba iespējas savās jomās. Ve­cum­dienās gan vēlētos dzīvot Cēsīs, jo atmiņas par šo pilsētu ir vislabākās – mierīgāks dzīves ritms, svaigs gaiss un, šķiet, pat cilvēki ir pozitīvāki.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Skaisti zied papardītes. Dejot var jebkurā vecumā un ne tikai pārī

06:02
06.05.2024
27

Dāmu deju kopas “Papardīte”15 gadu jubilejas koncerts “Ziedu virpulī” Stalbes Tautas namā bijaapliecinājums deju priekam. Uzstājās ne tikai stalbēnietes, arī draugu kolektīvi, radot dejotprieku kā sev, tā skatītājiem un noslēgumā kopīgi ballējoties. Kolektīva vadītāja Ginta Berķe atklāj, ka, mācoties deju “Puķe sarkanā”, radusies vīzija, ka ar to varētu atklāt jubilejas koncertu. Tā nācis arī pasākuma […]

Būt par diriģentu – un dziedāt

05:05
05.05.2024
136

Nesen klausītājus Amatas kultūras namā priecēja kvinteta “Belcanto” koncerts. Viens no pieciem skaisto balsu īpašniekiem ir ULVIS KRIEVIŅŠ. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, dziedāšanu kvintetā un nākotnes plāniem. -“Belcanto” ir jauns kolektīvs. Kā tas radās? -Esam apvienojušies pieci draugi. Visi mācāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā diriģentos, es esmu trešajā kursā. Kādā brīdī izdomājām, […]

Kūku māksliniece - no vaļasprieka līdz uzņēmējdarbībai

05:10
04.05.2024
940

“Pēc četriem gadiem kā konditore uzņēmumā, saņemot daudz komplimentu un pateicību par izcilajām kūkām, kas bija tieši tādas, kā klienti vēlējās, radās iedvesma pilnveidoties. Sākotnēji mani motivēja meitas, kuras iedrošināja uzsākt savu ceļu un censties vēl vairāk, jo cilvēkiem patika manas kūkas un svētku uzkodas. Tomēr bija svarīgi apdomāt, kā darboties, jo man nozīmīga bija […]

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
287

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
82
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
112

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Tautas balss

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
20
Druva raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Lielisks pakalpojums

12:20
05.05.2024
15
Druva raksta:

“Izlasīju avīzē par Cēsu Veselības istabu. Arī es gribu teikt paldies, ka ir vieta , kur var uzzināt to, ko par savu veselību nesaproti, jo nereti ģimenes ārstam tādas it kā vienkāršas lietas neērti prasīt. Māsiņa pastāsta, izskaidro, pasaka, kad tiešām jāmeklē dakteris, kad pietiek ar to, ko pats ikdienā vari uzlabot,” sacīja seniore.

Rezultātu gaidām pārāk ātri

12:20
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Daži Saeimas deputāti rosina pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, jo neesot gaidīto ieguvumu. Ļoti dīvains arguments. Ko gan nepilnos trīs gados var tādu paveikt, lai jau būtu redzams būtisks rezultāts? Saprotams, ka pirmajos divos gados apvienotie novadi cits citu tikai iepazina, tapa un dažās vietās vēl top jaunā pārvaldības struktūra, veidojas padziļināta izpratne par kopējo attīstību. […]

Daudznozīmīgās zīmes

12:11
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Otrdienas “Druvā” redzamā zīme “70”, kuras stabiņš ir gandrīz horizontāls pret zemi un rāda uz lauka, ne ceļa pusi, varētu būt norāde, ka tur uz tīruma vai tuvīnā mežā strādā 70 cilvēki,” atsaucoties uz aicinājumu vērtēt, ko izsaka neparasti novietotā norāde, versiju pauda lasītājs A.

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
28
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Sludinājumi