Ļauties impulsiem, kļūdas var labot pēc tam

Ivars Šteinbergs ir pagājušā gada Eduarda Veidenbauma prēmijas laureāts.

Dzejnieks, kritiķis, literatūrzinātnieks un atdzejotājs, filoloģijas zinātņu doktors. Iz­devis četrus dzejas krājumus. Par pirmo dzejas krājumu “Strops” saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju, par otro “Jau­nība” – Latvijas Literatūras gada balvu labākā dzejas darba kategorijā, kā arī Normunda Nau­maņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā un Dzejas dienu balvu. Bet par krājumu “Stāsti” E. Veidenbauma prēmija.

-Kā šodien jūtas dzejnieks Latvijā?
-Latvijā dzejnieks nav kaut kas viens. Ir autori kā es, kuri visu    profesionālo dzīvi apzināti pakārtojuši literatūrai. Augst­skolā lasu lekcijas par literatūru, esmu literatūras pētnieks institūtā, rediģēju, sastādu un tulkoju grāmatas. No dažādiem rakursiem mans darbs ir saistīts ar literatūru. Savu darba režīmu veidoju pats. Taču ir daudz autoru, kuru pamatnodarbošanās nav saistīta ar literatūru. Tiem, kuri publicējas, seko līdzi literatūras dzīvei, apmeklē lasījumus, uzstājas, ir augsta mākslinieciskās kvalitātes latiņa. Latviešu dzejniekiem ir veselīga pašapziņa, jūtamies labi un konkurētspējīgi. Cita lieta, ka mūsu dzeju netulko, nevaram konkurēt pasaules tirgū. Tie, kuri seko līdzi tam, kas notiek literatūrā pasaulē, var salīdzināt un droši teikt, ka ar latviešu dzejas tonusu un pašsajūtu viss ir kārtībā.

-Dzejā notiek paaudžu maiņa.
-Literatūras zinātnē, lai būtu hronoloģija, dzejnieku, rakst­nieku dalījums paaudzēs ir noderīgs kā konstrukcija, bet dzīvē ir citādi. Man dzejas pasākumā blakus sēž Jānis Rokpelnis un Alise Bogdanova, kura ir par mani vairāk nekā desmit gadus jaunāka. Bet mēs esam kopā, lasījumos tiekamies.

Vai paaudze ir vecums, vai radošam cilvēkam debijas brīdis? Paaudžu maiņa notiek publikācijās, kur cits par citu rakstām, mēģinot saprast, kas ir jaunais, spilgtais. Vecākās paaudzes dzejnieki parasti ir žūrijās un vērtē jaunākos. Svarīgi saprast, ka dzejā lielā mērā ir solidaritāte starp vecumiem. Tiem, kuri debitējuši dažādos laikos, nav paaudžu segregācijas.    Mai­ņa notiek organiski.

-Kas ir tas jaunais, kas dzejā ienācis pēdējos, teiksim, divdesmit gados?

-Ir dažādi virzieni. Drīzumā iznāks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta grāmata par pēdējo gadu latviešu literatūru. Artim Ustupam tajā būs raksts par jaunākajām paaudzēm dzejā, un viņš iezīmē atšķirīgus virzienus. Gribētu izcelt atklātību, sirsnību vai to, kas saistīts ar grēksūdzes dzejas tradīciju. Bija brīdis, kad daudziem patika, un arī man patīk būt neviennozīmīgam – vienlaikus jokoties un atklāties. Tagad vairs neizliekamies, ka jokojam, bet izsūdzam grēkus, pasakām visu, kā ir, un dzejā parādām ievainojamību.

Tas ir kā  jauns vilnis ne tikai jaunās paaudzes dzejā, to var lasīt arī Annas Auziņas jaunākajā grāmatā “Kāpostu zupa”. Pie­mērs ir grāmata “Atbildes”, kurā apkopots divdesmit viens autobiogrāfisks dzejolis un parādīti aktuāli latviešu sieviešu ikdienas sarežģījumi, skartas arī tādas sāpīgas tēmas kā vardarbība ģimenē, izdegšana un seksisms. Autobiogrāfiskums, atkailināšanās šobrīd ir aktuāla latviešu dzejā. Pirms gadiem liriskais es nebija es, bet izdomāts literārs tēls, tagad autors un liriskais varonis ir viens.

-Vai dzejai ir lasītāji?

-Pateikt, cik viņu ir, nevar. Pēdējos desmit gados ir palielinājusies jauniešu no 15 gadu vecuma interese par dzeju. Ir dažādi pasākumi, kas demokratizē dzeju, sākot ar dzejas slamiem, bet īpaši dzejas diskotēkām. Notiek diskotēka, jaunieši dejo, tad pārtraukums un ir dzejas lasījumi. Esmu bijis vairākos šādos pasākumos un redzējis, ka simtiem cilvēku, kuri atnākuši ballēties, neiet prom, kad skan dzeja, ar interesi klausās, pēc tam runā par dzirdēto.

Nav pamata satraukumam, ka pazūd dzejas lasītāji, jaunajai paaudzei interese ir. Svarīgi, ka ir daudz jaunu dzejnieku, viņi runā par sev būtisko, kā Vei­denbauma prēmijas kandidāti – Alise Bogdanova, Kirils Ēcis, Līva Marta Roze. Tas vieno dzejniekus un lasītājus.

-Kā atnāk tēmas, par kurām rakstīt?

-Ļoti dažādi. Pēdējos mēnešos apzināti nerakstu daudz, tā sau­dzēju sevi no izdegšanas. Ra­došā brīdī sevī kultivēju atvērtību impulsiem, svarīgi būt pārliecinātam, ka rakstīšanas brīdī nekas nav nepareizi, jāļaujas radīšanai, kļūdas var labot vēlāk. Kad esi atvērts impulsiem, rodas idejas ne tikai dzejolim, pat ciklam vai grāmatai.   

Kad un kā rodas dzejolis vai grāmata? Tas ir apstākļu kopums. Pēdējais darbs man ir par manu ģimeni un amerikāņu astronomu Edvīnu Hablu. Šī kombinācija šķita poētiski loģiska. Neatceros, kāpēc ko tādu iedomājos.

-Pats lasāt citu dzejnieku dzeju?

-Ja varētu, to vien darītu. Daudz lasu angliski, ar vārdnīcu varu lasīt vāciski, ukrainiski.  Esmu viens no žurnāla “Strāva” izdevējiem un sekoju līdzi arī tam, ko Eiropā publicē periodikā. Angļu valodā ir daudz literāru žurnālu. Man svarīgi zināt, kādi autori parādās prestižu žurnālu pirmajās lappusēs, ko un kā viņi raksta. Esmu atdzejojis tādus autorus kā Luīze Glika, Roberts Blajs, Silvija Plāta, Anna Sekstone, Jans Vāgners un citus.  Mana dzeja tulkota angļu, somu, igauņu, lietuviešu un ukraiņu valodā.  

-Kļūt par dzejnieku bija ap­zināts ceļš?

-Jau padsmitgadnieka vecumā manī radās pārliecība, ka rakst­niecība ir tas, ko vēlos darīt, ka dzeja ir mans aicinājums. Daudz lasīju dzeju, un manī bija izjūta, ka gribu citiem izdarīt tāpat, kā ar mani izdarīja dzeja. Sākumā, protams, jutos nedrošs, bija arī bailes, vai un kā mani sapratīs. Tagad dzejas rakstīšana ir tā, kurai atvēlu laiku.

-Vai ir tēmas, par kurām nerakstītu?

-Par to, kas man šķistu garlaicīgs.

-Kāpēc komponisti maz izmanto dzeju, bet mēģina paši dzejot.

-Biju uz jauno komponistu koncertu, lielākā daļa darbu bija ar dzejnieku vārdiem. Manus dzejoļus komponējis jaunais komponists Jēkabs Bernāts. Lie­la daļa laikmetīgās dzejas, ko atzīst kritiķi, nav rakstīta stingrās formās un viegli nepa­kļaujas mūzikai. Taču nedomāju, ka arī laikmetīgie komponisti tā uzskata, tas šķiet konservatīvs uzskats, ka dzejā jābūt stingrām formām.

-Kādas ir dzejnieka Ivara Šteinberga attiecības ar dzejnieku Eduardu Veidenbau­mu?
-Kad skolā lasīju, nesapratu, kur ir tas haips (stāvoklis, kas radīts, lai piesaistītu uzmanību). Vēlāk, jau kā pētnieks, pārlasot un jau kontekstā    zinot, kāda tajā laikā bija latviešu literatūra, ar citām acīm ieraudzīju Vei­denbaumu. Viņš bija modernisma vēstnesis latviešu literatūrā. Ar “Kalāčiem” man ir emocionālas attiecības. Tur bija mans dzīvē pirmais nopietnais, neatkarīgais dzejas lasījums, uz kuru mani uzaicināja, nevis pieteicos pats. Muzejā esmu bijis vairākkārt, arī šovasar pasākumos.

-Ko darāt brīvajā laikā?

-Dēlam Knutam drīz būs seši gadi, sieva ir rakstniece Daina Tabūna, un laiku pavadām kopā. Darām visu ko – spēlējam kārtis, zīmējam…