“Labdien, jūs traucē Valsts policijas Kriminālpolicijas nodaļas izmeklētājs,” ātri nobirst vārdi telefonā, jau acumirklī radot bažas pat cilvēkam, kam ar kriminālām darbībām nav ne mazākā sakara. Psiholoģisks paņēmiens, kā zvana saņēmēju apdullināt. Atzīšos, pirms nedēļas teju uzķēros uz līdzīgu zvanu. Balss telefonā atskanēja rāmi, pārliecināti, bez emocijām un jebkāda saklausāma aizdomīguma – patiešām tā, kā, šķiet, skan jebkura valsts iestādes darbinieka monotoni protokolā noteiktais sakāmais. Zvanītājs sāka stāstīt, ka mans vārds iepīts aizdomīgā banku krāpšanas shēmā, iesaistīti mani “Swedbank” dati.
Pirmajā mirklī tik pārliecinoši izteiktais apgalvojums no personas, kas uzdodas par Valsts policijas pārstāvi, liek satrūkties, kaut arī sevi uzskatu par vienu no tiem, kurus “jau nu nekādi nevar piemānīt kaut kādi interneta vai telefona krāpnieki”. Te nu bija! Runāju minūtes piecas. Mani izjautāja, vai neesmu kādam devusi piekļuvi saviem sensitīvajiem datiem, kaut kur sūtījusi savus personas apliecinošo dokumentu kopijas – kādā telefona lietotnē vai e-pastā, vai varbūt esmu iepirkusies interneta veikalā, kur nācies ievadīt personīgos bankas piekļuves datus. “Nē, nekas no tā,” bildu pārliecināti un vienlaikus bailīgi. Skaidrs, ka bailīgi, jo kurš gan nejustos dīvaini, ja balss telefonā paziņo par iesaisti krāpnieciskās darbībās?
Saruna rimti ritēja uz priekšu, zvanītājs ik pa brīdim atgādināja, ka tā tiek ierakstīta un viss, ko saku, tiek fiksēts protokolā, ko man vēlāk nākšoties parakstīt uz vietas iecirknī Rīgā. Viņš pieminēja gadījumus, kas cirkulējuši ziņu vietnēs, arī par nelaimīgo sievieti Kuldīgā, no kuras krāpnieki izšmauca 160 tūkstošus eiro. Klausījos un piekritu, cik briesmīgā sabiedrībā dzīvojam. Tikmēr “policijas darbinieks” ik pa brīdim monotonā, bezemociju tonī uzsvēra: “Es jūs saprotu.”
Saruna arvien lēna, nesteidzīga, nudien valsts iestādes darbinieku cienīgā stilā. Tad seko jautājums, kas pieliek punktu manām bažām par mistisko krāpnieku, kura nagos ticis mans vārds un dati “Swedbank”, bet ar spēcīgu vilni uzbango dusmas: “Lai nodrošinātu, ka varu savienot jūs ar “Swedbank” drošības speciālistu, nepieciešams jūsu personas kods.” Brīdi neatbildu, tad atsakos šos datus izpaust. Pajautāju zvanītājam, kā es varu zināt, ka viņš pārstāv Valsts policiju, vienlaikus pati brīnīdamās, kā man tas neienāca prātā sarunas pašā sākumā.
Lai nu kā, zvanītājs vēl pāris reižu centās mani pārliecināt, ka viss ir, kā nākas, ka viņš “mani saprot”. Kad pajautāju, no kāda tālruņa numura man zvana un vai Valsts policija apstiprinās, ka šis numurs ir Valsts policijai, saruna acumirklī pārtrūka.
Tagad saprotu, ka viss varēja beigties daudz bēdīgāk, un ir skaidrs, ka tā arī notiek. Pēc sarunas zvanīju uz Valsts policiju, kur man nācās (bēdīgi) atskārst, ka šīs iestādes darbinieki nudien runā tieši kā krāpnieks, kas acīmredzami bija veicis pamatīgu izpēti un treniņu pirms potenciālo upuru uzrunāšanas. Uzzinu, ka todien esmu vismaz trīsdesmitā, kas saņēmusi līdzīgu zvanu. Policijas darbinieks apstiprina – policijas pārstāvji par šāda veida lietām gandrīz nekad nezvana cilvēkiem, visbiežāk sūta paziņojumus, aicinājumus un pavēstes pa pastu. Gadījumos, kad jebkāda konteksta sarunā piemin bankas vai personas datus, uzreiz jāsaprot, ka zvanītājs ir krāpnieks. Neviena iestāde vai uzņēmums tādu informāciju telefona sarunā nedrīkst prasīt – ne banku, ne policijas, ne citu iestāžu darbinieki nekad nezvanīs, lai noskaidrotu bankas kontu datus, kā arī neprasīs jūsu datoros un mobilajās ierīcēs instalēt dažādas programmatūras, kas paredzētas, lai attālināti pieslēgtos datoram. Saņemot līdzīgus aicinājumus, telefonsaruna būtu jāpārtrauc!
Kad jautāju Valsts policijas darbiniekam, vai ir vērts rakstīt iesniegumu par konkrēto krāpnieciskās darbības mēģinājumu, viņš fiksēja manu ieceri iesniegumu aizpildīt elektroniski. Pagāja minūtes piecas, kad atkal saņēmu zvanu no policijas. Jautāja, vai man ir nodarīti kādi zaudējumi, materiāls kaitējums. Saku, ne, jo sarunas vidū atskārtu, ka tā ir krāpšana. Un Valsts policijas darbinieks saka – tad iesniegumu nerakstiet. Jautāju, kāpēc? Atbilde vienkārša – tādu iesniegumu ir ļoti daudz un, vienkārši izsakoties, jēgas no tiem maz. Katram gadījumam man pajautā tālruņa numuru, no kā krāpnieks zvanīja. Policists to piefiksē, saruna beidzas. Atlikušo dienas daļu pavadu pārdomās par to, cik viegli mūsdienās ir iekrist šādu shēmotāju un krāpnieku ķetnās. Pat cilvēkam, kurš nekad nemēdz uzķerties uz līdzīgiem trikiem. Būsim vērīgi!
Piebilde, kas var noderēt. Krāpnieks, kas uzdevās par kriminālpolicijas darbinieku, zvanīja no mobilā telefona numura, bet Valsts policijas pārstāvis – no stacionārā telefona pieslēguma.
Komentāri