Šodien Latvijai sēru noformējums. Ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Vistiešāk tā skar tos, kas genocīdu piedzīvoja uz savas ādas, arī tos, kuru priekšteči bija uz Sibīriju izsūtīto vidū. Diemžēl tādu ir ļoti daudz, gandrīz katrā latviešu ģimenē ir bijis kāds deportāciju skartais, ja ne gluži ģimenē, tad draugs vai kaimiņš bija nelaimīgo vidū. Un tās ir tik smagas, sāpīgas atmiņas, ka par toreiz notikušo daudzi negrib ne atcerēties, ne runāt, vienkārši cenšas aizmirst, lai pietiktu spēka un gribēšanas dzīvot tālāk. Varbūt tieši tādēļ šis vēstures lappuses veras vaļā pamazām, stāstu pa stāstam. Jā, bija laiks, kad par to runāt nedrīkstēja un neuzdrīkstējās, tad sarunās iesaistītajiem draudēja tāds pats liktenis. Tādēļ daudzi likteņstāsti, piedzīvotais tautas atmiņai zudis.
No bērnības atceros dažas pieaugušo sarunas, kurās tika apspriests kāds mājas vai cilvēka liktenis, bet jau toreiz varēja nojaust – šajās sarunās vairāk noklusēts, nekā pateikts, tajās allaž palika kāds noslēpums. Mēs, bērni, tikām sargāti no patiesības, jo, kas zina, varējām izpļāpāties. Un ir patiešām žēl, ka tie tuvinieki, notikumu aculiecinieki, kam būtu daudz, ko pastāstīt, nesagaidīja Latvijas Atmodu, kad patiesībai tika atvērtas durvis un logi.
Jau vairāk nekā 30 gadus par to runāt drīkst. Vēsturiskie notikumi iemājo grāmatās, filmās, izrādēs, top izstādes, jaunas piemiņas vietas. Un arī tajās līdzpārdzīvojums prasa izturību, jo šodien patiešām ir grūti saprast un iztēloties, kā vienā mirklī kāds var iedomāties atņemt pilnīgi visu: mājas, īpašumus, arī ģimenes locekļus, aizvest nezināmā virzienā tikai ar to, kas mugurā un pie rokas, dažreiz pat bez tā. Tas liekas tik šausmīgi, ka šur tur ir dzirdēts – nu tik briesmīgi jau nu nevarēja būt. Bet bija…
Atzīšos, arī šodien Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā” un pēc tās veidoto filmu “Melānijas hronika” otrreiz ne lasīt, ne skatīties nevaru saņemties, tik ļoti skarbas un sāpju pielietas tās ir…
Šodien varu atļauties pasaudzēt savu jūtu pasauli.
Komentāri