Latvijā radītais pretvēža līdzeklis “Rigvir” ir piemērs, kā ar vēlmi nopelnīt par katru cenu var diskreditēt medikamentu ar labu potenciālu. Varētu domāt, ka prasības pēc zāļu efektivitātes izvērtējuma atbilstoši starptautiski pieņemtiem standartiem ir pašsaprotamas. Taču izrādās, ka nav vis – tie, kas prasa pierādījumus un norāda uz to trūkumu, tiek pasludināti par vietējā veiksmes stāsta sabotieriem.
Pretvēža zāles “Rigvir” savulaik atklāja latviešu zinātniece Aina Muceniece. Viņa identificēja vīrusu, kas iedarbojas uz vēža skartajām šūnām, taču nenodara kaitējumu veselajām šūnām. Šī ir daudzsološa pieeja vēža ārstēšanā. Un tomēr pašlaik tā joprojām ir tikai “daudzsološa”, nevis “daudzdaroša”.
Liela daļa problēmu slēpjas tajā, kā biznesmeņi ir nolēmuši izmantot A. Mucenieces zinātnisko mantojumu. Tā vietā, lai turpinātu pētījumus un dokumentētu “Rigvir” īpašības un tādā veidā nonāktu pie precīzas un zinātniski pārbaudītas informācijas, viņi ķērās pie naudas pelnīšanas.
Lai gan Latvijā šīs zāles ir reģistrētas kā līdzeklis pret melanomu, Starptautiskais viroterapijas centrs iepriekš ir to daudzinājis kā līdzekli pret veselu rindu citu audzēju. Tam, ka “Rigvir” palīdz pret melanomu, ir zināms pamats ticēt, taču par to, ka tas pats pretvēža vīruss efektīvi iedarbojas arī vēl citiem vēžiem, nopietnu datu ir krietni mazāk. Kad “Rigvir” uzņēmuma pārstāvjiem šomēnes par to jautāja, viņi apgalvoja, ka neko tādu nemaz neesot solījuši. Taču tas neatbilst patiesībai – vien slēpjot savu maldinošo iepriekšējo apgalvojumu pēdas, viņi maldinošo aprakstu no savas tīmekļa vietnes ir izdzēsuši. Taču, ja kaut kas reiz ir bijis publicēts internetā, ir iespēja, ka to pavisam dzēst nemaz nav iespējams – bieži vien atradīsies kāda saglabājusies iepriekšējo apgalvojumu kopija.
Šogad trīs ārstu organizācijas (to vidū arī Latvijas Onkologu asociācija) Veselības ministrijai un citām iestādēm nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka “Rigvir” efektivitātes pierādījumi ir gaužām pieticīgi un nav iegūti sistemātiski. Faktiski tas nozīmē: nevar droši apgalvot, ka ārstnieciskās īpašības, kas “Rigvir” tiek piedēvētas, tam tādā apjomā un kvalitātē nudien piemīt. Taču, neskatoties uz to, “Rigvir” ir iekļauts kompensējamo medikamentu sarakstā – tātad tā lietošanu sedz nodokļu maksātāji.
Kad par šo jautājumu ieinteresējās LTV raidījums “De facto”, “Rigvir” pārstāvis sacīja: “Mums nav nepieciešami zinātniskie pierādījumi, lai redzētu efektivitāti.” Šis teikums labāk par visu ilustrē šarlatānisma līmeni, kādu ar “Rigvir” biznesu būvējošie ļaudis ir attīstījuši.
Veids, kā “Rigvir” holdings attīsta savu darbību, ir gluži pretējs tam, ko varētu sagaidīt no zāļu izstrādātāja. Mūsdienu standartiem atbilstoši klīniskie pētījumi ir ļoti dārgi, un tie prasa arī ilgu laiku. “Rigvir” pārstāvji, šķiet, ir nosprieduši, ka nav, ko ķēpāties ar ikvienam zāļu nozarē strādājošajam uzņēmumam saistošo kārtību. Arī bez tā visa nāk izmisuši vēža pacienti, kas gatavi maksāt lielu naudu par ārstniecību – ko gan vairāk vajag?
Un kāpēc gan lai biznesmeņi neizmantotu šādu nekorektu pieeju, ja atbalstītāju netrūkst! Lasot diskusijas par “Rigvir”, var tikai nobrīnīties, cik daudz ir cilvēku, kam svarīgāks par klīnisko pierādījumu kvalitāti ir fakts, ka šis līdzeklis ir radīts Latvijā. Kā gan kāds drīkst apšaubīt kaut ko tik inovatīvu un daudzsološu kā “mūsu” “Rigvir”! Lai jau tie ārzemju zāļu ražotāji veic savus dārgos un sarežģītos pētījumus, mums pietiek ar to nesistemātisko novērojumu apjomu, kas ir savākts citādā veidā. Piemēram, kādas personas radinieks lietojis “Rigvir” un izārstējies, tātad gan jau citi arī izārstēsies. Jā, izārstējies ir ne viens vien, taču medikamenta efektivitātes pārbaudīšanas pētījumi šādi nedarbojas. Tajos pierādījumu bāzi veido nevis tikai no atlasītiem veiksmīgiem gadījumiem, bet gan sistemātiski izanalizē visus ārstēšanas gadījumus kontrolētos apstākļos – tikai tā var gūt ieskatu par to, cik lielā mērā zāles darbojas.
Ja kāds medicīnas profesionālis tā sāpīgāk mēģina celt augšā problemātiskos “Rigvir” aspektus, par to var ieinteresēties uzņēmuma advokāti. To tagad piedzīvojusi Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Santa Purviņa, kura bija starp speciālistiem, kas iepriekš publiski izteikušies: nepietiek datu par “Rigvir” iedarbības efektivitāti, lai pamatotu “Rigvir” atrašanos kompensējamo zāļu sarakstā. Šo realitāti – ja par daudz izrunāsies, tad resursiem bagātais uzņēmums sarīkos nepatikšanas – apzinās arī citi mediķi, tāpēc ne katrs, kam būtu, ko teikt, ir gatavs savās zināšanās un šaubās dalīties.
Tāds, lūk, sanācis stāsts par Latvijas zinātnes “lepnumu”. Daudzsološs līdzeklis nevis tiek zinātniski pētīts, bet gan biznesmeņi ar advokātu, lobētāju un urrā-patriotu palīdzību to no prasībām pēc zinātnisku pierādījumu bāzes mēģina nosargāt.
Komentāri