Pagājušajā nedēļā notikušais uzbrukums Francijas žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai atgādina par vārda brīvības principiem – cilvēkiem ir tiesības sacīt to, kas citiem nepatīk, un cilvēkiem ir tiesības būt aizskartiem. Izteikšanās brīvības robeža ir pārkāpta nevis tad, kad kāds ir sarūgtināts, bet gan tad, kas sarūgtinātais uz zīmējumiem atbild ar ieročiem.
Žurnāls “Charlie Hebdo” allaž ir bijis provokatīvs. Taču tas ir jāskata plašākā kontekstā – žurnāls ir daļa no Francijas mediju tradīcijas, kurā tie, vēršoties pret varu un sev netīkamām ideoloģijām, atļaujas būt izsmejoši, radikāli un pat piedauzīgi. Protams, jebkurā civilizētā valstī, tai skaitā Francijā, vārda brīvībai ir ierobežojumi. Tomēr “Charlie Hebdo”, lai arī šad tad savā darbībā atradās uz robežas, tomēr to nepārkāpa – izdevums par savu darbību vairākkārt ir sūdzēts tiesā, taču tiesa parasti atzina, ka nekādu likumpārkāpumu žurnāla darbībā nav.
Ar savu darbību žurnāls īpaši bija aizskāris islāma radikāļus. Šī gan nebūt nav pirmā reize, kad notiek kas līdzīgs – ir svarīgi to paturēt prātā, lai saprastu, ka problēma ir nevis kādā noteiktā saturā, bet gan reliģisko fanātiķu reakcijā uz to. Slavenākais stāsts ir par rakstnieku Salamanu Rušdi, pēc kura romāna “Sātaniskās vārsmas” publicēšanas Irānas augstākais līderis ājatolla Ruholla Homeinī aicināja rakstnieku nogalināt – garīdznieks uzskatīja, ka grāmatā islāma pravietis Muhameds ir atainots negodbijīgi. Šī iemesla dēļ S. Rušdi tika noteikta policijas apsardzība. 2005. gadā Dānijas laikraksts “Jyllands-Posten” publicēja karikatūru sēriju, kurās bija zīmēts Muhameds – pravieša vizuālu atainošanu daļa musulmaņu uzskata par nepieņemamu, tāpēc tas izraisīja plašu starptautisku rezonansi. Pāris gadu vēlāk latviešu izcelsmes zviedru mākslinieks Larss Vilks radīja vairākus zīmējumus, kuros Muhameds tika parādīts kā suns – viņš pats skaidroja, ka tie ir mēģinājumi pētīt politisko korektumu mākslā. Zīmējumi izraisīja Zviedrijas un citu valstu musulmaņu kopienas protestus, kā arī vairāku valstu valdības izteica oficiālu nosodījumu.
Un, protams, arī “Charlie Hebdo” ir īpaša vieta šajos procesos. Žurnāls ir gan pārpublicējis “Jyllands-Posten” zīmējumus, gan arī regulāri radījis pats savus darinājumus par islāma un citu reliģiju tēmām. Un tie jau sen vairs nebija tikai joki. Jau iepriekš žurnāla redakcija ir pārcietusi uzbrukumus, bet izdevuma redaktors Stefans Šarbonjē, kurš tika nošauts pagājušajā nedēļā, jau pirms tam atradās policijas aizsardzībā.
“Charlie Hebdo” darinājumus par estētiskiem saukt ir ļoti, ļoti grūti – taču ir jāuzsver, ka tam šajā situācijā nav nekādas nozīmes. Ja vārda brīvības principi neaizsargā cilvēku tiesības zīmēt draņķīgus zīmējumus un demonstrēt savu slikto gaumi, tad no šādas vārda brīvības ir maz jēgas. Cilvēkiem ir jābūt tiesībām zīmēt jebko – lai publika pēc tam novērtē, cik skaists vai neglīts ir šis veikums un vai tas tai ir vajadzīgs. Taču, ja arī nav vajadzīgs – lai mākslinieks zīmē kaut vai pats sev, bet neprasiet, lai viņš zīmētu tikai to, ko lielākā daļa sabiedrības uzskatīs par zīmēšanas vērtu. Arī “Charlie Hebdo” nav populārs – tā tirāža ir vien aptuveni 45 tūkstoši eksemplāru, kas Francijas mērogiem ir maz. Taču šiem lasītājiem žurnāls patīk, un neviens neprasa, lai līdzīgu patikšanu izrāda citi cilvēki.
Tas, ka bruņoti cilvēki ielaužas izdevuma redakcijā un apšauj tā darbiniekus par publicētajiem zīmējumiem, savukārt parāda, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka nepiekrišanu kādam var izrādīt šādā veidā. Ir saprotami, ka liela daļa musulmaņu žurnālā publicētās karikatūras uzskatīja par aizskarošām. Neviens nudien neprasa izlikties, ka “Charlie Hebdo” ir tikumības un iejūtības bastions un ka tā publicētie zīmējumi allaž ir nevainīgi joki. Jautājums ir par to, kādā veidā šāds aizvainojums tiek izteikts – publiskās diskusijās, ielu demonstrācijās un kaut vai tiesas prāvās, vai arī vienkārši apslaktējot cilvēkus, kuri aizvainotajiem nepatīk. Nekas nevar attaisnot šādu slaktiņu.
Nedēļas nogalē Parīzē notika solidaritātes gājiens. Taču būtiski ir vērot, kādas ir Francijas notikumu sekas mediju darbā. Daļa no tiem, lai solidarizētos ar “Charlie Hebdo”, pārpublicē karikatūras, pat ja parasti tā nedarītu. Karikatūru pārpublicēšana principiālas pārpublicēšanas pēc (nevis informatīvos nolūkos) ir savāda izvēle, jo situāciju tas nerisina. Šie zīmējumi turpina izsmiet musulmaņus un tādējādi šķelt to valstu sabiedrības, kurās ir ievērojamas musulmaņu kopienas – un vai tad tas nav tieši tas, ko teroristi vēlējās? Taču arī gadījumos, kad mediji tagad nolemj tagadējos apstākļos nekādā gadījumā karikatūras nepublicēt pat tikai ar nolūku lasītājiem sniegt priekšstatu par to, kas ir pagājušās nedēļas asinspirts centrā, teroristi panākuši savu. Proti, Rietumu mediji par sev saistošiem sāk uzskatīt nevis savas valsts oficiālos mediju likumus, bet gan islāmistu likumus.
Notikušais Francijā ir pārbaudījums daudziem, ieskaitot medijus. Pārbaudījumu iztur vien tie, kuri ne tikai neizrāda bailes, bet arī neļaujas provokācijām. Terorisms sēj bailes. Kad bailes sāk darboties uz sabiedrību, teroristi ir uzvarējuši. Jānis Buholcs
Komentāri