, Prāvests
Ziemassvētki jau pavisam tuvu un atlicis tikai īss laika sprīdis, ko gaidīt. Pirmssvētku laiku esam pavadījuši dažādās un katrs savās noskaņās. Var arī būt, ka kāda no tām radījusi savādu sasprindzinājumu. To varētu nosaukt par ieskaņas prieku tam lielajam priekam, kas ļaudis pārņēmis jau sen un atkārtosies arī šogad.
Vēl ceram mazliet atpūsties, saņemt mieru, gūt sev norimtības sajūtu un kaut vai mazliet ieiet sevī… Citādi var iznākt, ka svētki nogrimst mūsu darbošanās gaitās.
Ak, jā – vēl jāpiebilst, ka mēs taču orientējamies uz pašu galveno svētku brīnumu – Kristus bērnu. Jau brīnums vien, ka runājam par kādu pavisam vienkāršu vietu – kūtiņu, kur šis karaliskais Bērns atnāk nošķirtībā no pasaules kņadas.
Cilvēki Dievu meklē, paļaujoties uz sev zināmu un ļoti senu pieredzi. Un šī pieredze rāda, ka tas notiek nevis steigā vai skaļumā, bet klusumā. Dievs atklājas cilvēkiem tad, kad Viņš tiek patiesi gaidīts. Dievs atklājas cilvēkam vientulībā. Tad cilvēks var justies netraucēts, ieklausīties Dieva būtībā un saņemt Viņa žēlastību. Lai gan šis vārdiņš ”žēlastība’’ kādam no mums liksies pieaugušam cilvēkam nevajadzīgs, bet, ja to attiecinām uz Dievu jeb Debestēvu, tad vismaz ar samierināšanās apziņu to varēsim pieņemt. No šīs žēlastības rodas augļi, kurus varam saskatīt sevī vai citos. Daži no tiem: mūsu cerība uz kaut ko, uzticības jūtas pret kādu, utt. Un tā jau ir daļiņa no Dieva klātnības cilvēkos.
Cilvēka iekšējā vienotība ar Dievu izpaužas kā dzīvesprieks un kārtīgs pamats visam, uz kā ceļam savu dzīves ēku. Tā veidojusies cilvēces gadu tūkstošiem senā Dieva klātbūtnes pieredze. Tas atbrīvo mūs no dažādām rūpēm, tas ir arī Dieva devums mums šajā svētku laikā. Tādēļ cilvēkam nav jānorūpējas gar visu ko, bet lai lūgšanas ir kvēlas un pateicīgas Dievam.
Mūsu iekšējam dzīvespriekam un laimei pamatā ir uzticēšanās Dievam, ka Viņš vienmēr rūpējas par mums. Debestēvs zina, kas mums ir vajadzīgs dzīvošanai.
Dzīvesprieks mūs saviļņo tā, ka, pašiem pat īsti neapzinoties, šo prieku izstarojam citiem. Dieva tuvums tad jaušams caur mums kā Viņa sūtņiem, pat varētu teikt – misionāriem. Dieva valstība par īstenību kļūst caur pieredzi, kurā dalāmies ar citiem. Ir vēl daudz kā cita, kurā dalāmies savā starpā – uzticēšanās, labs vārds, draudzīgums, materiāla palīdzība utt.
Ir ļaudis, kuri gaida no baznīcas atbalstu vai palīdzību. To viņi gaida no mums, saviem līdzcilvēkiem. Tā tiek īstenotas arī pirmssvētku palīdzības programmas. Kas šo Dieva vēsti satvēris, tam tā jāizplata tālāk, lai caur šo cilvēka labo darbu pārējie saredz Dievu debesīs un Viņam pateicas.
Arī tikai no šāda skatu punkta raugoties, rodas secinājums, ka Dievam pieder vispilnīgākais risinājums tavai dzīvei. Vēl atliek jautājums tev pašam – kā tu to īstenosi?
Šo jautājumu vēlos uzdot mums visiem, kad stāvam pie Ziemassvētku un gadu mijas durvīm. Atbildi sniedz lūgšana: „Debestēvs, man ir kļuvis skaidrs, ka savu dzīvi esmu centies veidot tikai pats un tā ir bijusi daudzējādā ziņā šķirta no Tevis. Piedod šo manu parādu caur Kristus Bērna brīnumu un Viņa devumu par samaksu manai dzīvei. Jēzu, Kungs un Karali, esi tāds visā manā dzīvē un pārveido mani savā dievišķajā līdzībā! Pateicos, ka Tu manu lūgšanu esi uzklausījis un tagad ienāc manā dzīvē caur Ziemassvētku un gadu mijas durvīm”. Cienījamie lasītāji, novēlu jums visiem Dieva svētību 2006. gada Ziemassvētkos.
Komentāri