Rudens jau jūtams. Tas nekas, ka dienas vēl pagaras, bet koku krāsojumā jau parādās dzeltenās lapas. Rudeni dēvē par bagātu, jo tas dod ražu. Atliek tikai novākt. Protams, ne viss izaudzis, kā gribētos, skādi nodarīja pavasara salnas, sausums, lieti. Dabai savi likumi, tā pārbauda cilvēku izturību, māca pacietību. Cik nav dzirdēts, šovasar mežos nav melleņu, bet kā nevienu gadu ir daudz riekstu, arī brūkleņu gana daudz. Un kāds bija baraviku laiks! Gailenes vai katrā mežmalā. Tikai jāiet un jālasa.
Tā vien šķiet, ka mežā gājēju paliek aizvien mazāk. Kā stāstīja kāda sēņotāja, ja svētdienas pievakarē mežā, kur pirms dažiem gadiem sēņu meklētāju bija vairāk nekā sēņu, var stundas laikā pielasīt spaini gaileņu, tad kaut kas ar tradīciju nav kārtībā. Kur tad palikuši latvieši – sēņotāji? Par to, ka gailenes ir ekskluzīvs produkts, lielās daudzi ēdāji. Un arī ar to, ka nopirkuši, nevis paši lasījuši. Sludinājumos internetā par divi līdz trīs eiro tiek piedāvāts litrs gaileņu. Stundas laikā var salasīt, pieņemsim, astoņus, peļņa nav maza. Čakli lasītāji atvaļinājuma laikā nopelna kārtīgu algu. Iepirkšanas punktus sēņotāji apkārt negāž, izdevīgāk pārdot no rokas. Sēņu, ogu lasīšana vasarā ir izdevīga piepelnīšanās, bet kāpēc sēņu lasīšana vairs nav tik populāra? Iespējams, vecāki baidās, ka bērniem iekodīs ērce, paši mežā nejūtas droši, jo pieredzes trūkuma dēļ var apmaldīties. Vecākā paaudze, tie, kuri vēl pirms pāris gadiem nenoguruši gāja uz mežu, vairs nejaudā. Dabas veltes paliek dabai.
Tikmēr dārzeņu audzētāji gan sūkstās, gan priecājas par ražu. Vienos dārzos ogulāju un ābeļu zari slīkst līdz zemei, citos tukši. Lai arī augļu un ogu audzēšana prasa gan ieguldījumus, gan raža lielā mērā atkarīga no laikapstākļiem, Latvijā augļu koku un ogulāju stādījumu platības ar katru gadu pieaug. Pērn salīdzinājumā ar 2017.gadu tās pialielinājušās par 736 hektāriem jeb 9%, sasniedzot 8600 hektārus, liecina Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta sagatavotais augļu un dārzeņu ražošanas pārskats par pagājušo gadu. Lielāko platību pagājušajā gadā saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem aizņēma ābeļu stādījumi – 3750 hektāru jeb 44%, upenes – 1260 hektārus jeb 15% un smiltsērkšķi 1125 hektārus jeb 13%. Vislielākais platību pieaugums pērn salīdzinājumā ar 2017.gadu bija upenēm – par 250 hektāriem un smiltsērkšķiem – par 163 hektāriem. 2018.gadā augļu un ogu kopraža palielinājās par 60%. Tā bija pērn, redzēsim, kāda būs šogad. Cenas veikalos un tirgos gan rada iespaidu, ka nekas labs nav gaidāms. Ja sezonas laikā gurķi maksā vairāk nekā eiro kilogramā, tad vai nu to ir maz, vai katrs, kam kaut mazs zemes pleķītis, vairs necenšas sev dažus kilogramus izaudzēt.
Lai gan daudzi stāsta, ka nekas nav gardāks un veselīgāks par paša izaudzēto, arī daudzi mazdārziņi kļuvuši par atpūtas vietām, kurās skaists zāliens un puķes, vēl vieta ugunskuram. Un patiesi, kāpēc iet uz mežu, audzēt pašam, ja visu var nopirkt? Ir taču arī jātpūšas, nevis jādomā par ziemas krājumiem.
Komentāri