Aplokšņu algas jeb neoficiālie maksājumi izzudīs, tiklīdz ārstiem būs labklājība, līdz ar to pacientam zudīs motivācija ārstam ”pateikties”. Pacientu neoficiālos maksājumus valstī centīsies izskaust ar likumu grozījumiem, finansējuma palielināšanu nozarei un izglītojot sabiedrību. Jāpārrunā iespējas piešķirt lielāku valsts finansējumu ne tikai mediķu algām, bet arī veselības aprūpei kopumā. Tādas un līdzīgas atziņas pēdējā laikā paudušas Veselības ministrijas amatpersonas. Dedzīgi šī jautājuma sakārtošanā iesaistījies veselības ministrs Ivars Eglītis. Veselības ministrs arī norādījis, ka var pateikties oficiāli. Ja pacients pēc veiktā medicīniskā pakalpojuma vēlas ārstam pateikties finansiāli, viņš to var izdarīt, oficiāli samaksājot pēc paša izvēles naudas summu slimnīcas kasē, norādot, kuram ārstam šī ”pateicības” nauda domāta.
Izrādās, Cēsu rajona slimnīcā šī pieredze pastāv. Cik tā izplatīta? Daudz biežāk slimnīcas kolektīvs pēdējo gadu laikā varējis priecāties par ziedojumiem stacionāra vajadzībām. Ne velti pirms laika pat Latvijas ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis atzinis, ka pirmos desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas medicīna varējusi pastāvēt un izdzīvot, tikai pateicoties ziedojumiem un cilvēku pateicībām. Cēsu rajona slimnīcai vēl pirms pieciem gadiem bija pusmiljonu lieli nodokļu parādi, nebija veiktas sociālās iemaksas. Naudas trūka. Tā ir pagātne. Tagad slimnīcas administrācija uzskata, ka situācija ir mainījusies. Un tas būtu jāierauga kā pateicību devējiem, tā ņēmējiem.
Iveta Ozoliņa, Cēsu rajona slimnīcas finanšu direktore: – Katrs slimnīcā dara savu darbu un par to saņem algu. Pašreizējā maksājumu sistēma ir apstiprināta valstī. Tas nozīmē, ka pacients par tiem pakalpojumiem, kurus apmaksā valsts, slimnīcai maksā tikai pacienta iemaksu. Valsts par pacientam sniegtajiem pakalpojumiem samaksā slimnīcai, bet tā norēķinās ar ārstu, māsu. Neviens bez maksas pie mums nestrādā, un nekas nenotiek tāpat vien. Ir arī gadījumi, kad pakalpojumu neapmaksā valsts. Cēsu rajona slimnīcā tādas ir kosmētiskās vēnu operācijas. Tās valsts neapmaksā, tāpēc ir maksas pakalpojumu cenrādis, un tā ir oficiāla samaksa slimnīcas kasē.
Tas, par ko šobrīd runā veselības ministrs – par pateicībām, kukuļiem, kūkām, puķēm un naudu konvertā un ārpus tā. Ir jādiferencē – kas ir pateicība, kad to maksājam, ko mēs tajā brīdī domājam? Es uzskatu, ka mūsu slimnīcā kukulis nevienam nav jāmaksā, mums nav rindu ne uz vienu plānotu operāciju, nav rindas uz pakalpojumiem stacionārā. Galvenais ir medicīniskās indikācijas – ja pacientam tas nepieciešams, tad viņš nāks un ārstēsies.
Pašreiz arodbiedrības, ministrs uztraucas – algas, algas, algas. Arī mums slimnīcā darbinieki runā tikai par algu. Es atceros, pirms gadiem mediķa profesijai bija prestižs, bija pārliecība, ka tas ir ļoti cienījams amats, līdzjūtīgs amats. Un nevar taču runāt tikai par to, kādu materiālo labumu mediķis iegūst. Profesijas prestižs ir zudis, un tā vietā spēcīgākā motivācija – nauda. Runas, ka jāpelna tik, cik Eiropā. Kurā Eiropā? Pēc desmit, piecpadsmit gadiem arī saņems tik, cik pelna Austrijā, Vācijā, Amerikā. To nevar sasniegt divos, trīs gados. Manuprāt, šobrīd arī veselības ministram ir jādomā par to, kā atgriezt šīs profesijas prestižu.
Ko nozīmē pateicība ārstam caur slimnīcas kasi? Ja pacientam ir vēlme pateikties par labu aprūpi, par to, ka, viņaprāt, darīts vairāk, nekā var sagaidīt no slimnīcas, tad slimnīcas kasē jau tagad var ieskaitīt naudu vienam vai citam ārstam. Kases orderī tikai jāuzrāda, kuram dakterim šis maksājums pienākas. Par ieskaitīto summu slimnīca samaksās nodokļus, ārstam tiks starpība. Slimnīcā ārsts ir darba ņēmējs, vienalga, kādi viņam ir ienākumi, tie tiek aplikti ar nodokli. Vai tas jau darbojas? Teorētiski jā. Pagājušā gada nogalē bija pacients, kurš šādi pateicās ārstam. Vienīgais, ko nevaram nodrošināt, ka ārsts tādējādi zinās, cik un no kura pacienta viņš ir saņēmis. Piemēram, desmit latus no Jāņa, trīs no Anniņas. Ja tā vēlme pateikties ārstam ir personiska, tad nekā personiska šādos norēķinos nav.
Vai mūsu slimnīcai ziedo? Tas tiešām ir otrs pateicības variants. Bijuši gadījumi, kad pacients ziedo naudu, kad, apvaicājies, kas slimnīcai vai konkrētai nodaļai nepieciešams, jau dāvina konkrētas lietas. Ir nodaļas, kas mums tādējādi pērk televizorus, maina linoleju, pērk izlietnes, žalūzijas. Katrs izvēlas vajadzīgo atbilstoši prioritātēm. Pacienti tieši nodaļai ir dāvinājuši segas, krūzītes, karotītes, dīvānus. Var arī pārskaitīt uz slimnīcas kontu naudiņu, norādot, kurai nodaļai tā tērējama, lai varam izvēlēties, ko iegādāties. Pagājušajā gadā tā rīkojās kāda Anglijā dzīvojoša latviete. Viņa bija lielākais ziedotājs, godinot savu tēvu Aleksandru Mežumu, paciente slimnīcai ziedoja trīs tūkstošus latu un norādīja ziedojuma mērķi – gājēju celiņa sakārtošanai. Uzņēmējs Juris Žagars ir ziedojis traumatoloģiskajai, kā arī ātrās palīdzības nodaļai. Kādreiz starp ziedotājiem bija Unibanka. Taču visvairāk pacientu izvēlas ziedot kaut mazas summiņas, lai nodaļas tiktu pie vajadzīgā – kafijas vārāmiem aparātiem, sīkām mēbelēm, sienas vai galda lampām. Neiroloģiskā nodaļa ir labākais piemērs, kur pacientu ziedojumi ir ieguldīti nodaļas attīstībā. Vai pacientu, darbinieku ērtībām nebūtu jātērē valsts līdzekļi? Tas notiek, bet iespēju robežās, tāpēc palēnām, taču jāpiekrīt, ka pacientu ziedojumu dēļ slimnīca ir sakārtotāka. Un tāda pieredze ir ļoti daudzās ārstniecības iestādēs valstī.
Komentāri