Zemnieki zemo piena iepirkuma cenu dēļ nespēj izdzīvot un tādēļ grasās rīkot protestus. Lai gan lauksaimnieki no valdības pirmām kārtām gaida finansiālu palīdzību, taču jautājums ir par prioritātēm – gan no zemnieku, gan valdības puses.
Lauksaimniecības produkcijas ražotājiem pašlaik ir slikti. Ar savu produkciju viņi nespēj nopelnīt tik, cik plānojuši. Daudziem saimniecības iekārtotas par līdzekļiem, ko aizdevušas bankas, un tās prasa procentu maksājumus. Laikrakstos un televīzijā netrūkst sižetu par zemniekiem, kas stāsta, ka pienu nākas pārdot par pašizmaksu vai pat vēl zemāku samaksu.
Arī pircējiem ir slikti, jo viņi ir tie, kas nomaksā visus rēķinus. Viņi samaksā gan veikalam, gan piena kombinātam, gan zemniekam. Piena ceļš līdz veikalam ir garš, un tā piena cena palielinās aptuveni trīs reizes.
Par lielo vainīgo kārtējo reizi pasludināti lielveikali, kas iegūst lielu peļņu. Tā ir lielveikalu tumšā puse, ko izjūt ne tikai zemnieki — lieltirgotavas nosaka gan cenu, par kādu preci pārdos, gan cenu, par kādu to nopirks. Lielveikalu pasaulē allaž ir kāds, kas sedz cenas starpību — ražotājs ar peļņu, veikala strādnieks ar algu vai pircējs ar cenu.
Lauksaimnieciskā ražošana ir valstij svarīga nozare. Esmu rakstījis par badu pasaulē un nemieriem Latīņamerikas valstiņā Haiti kā piemēru, kas draud aizvien vairāk valstu, ja tās nespēs paēdināt savus iedzīvotājus. Stāstā par Haiti ir kāds būtisks aspekts — šī Rietumu puslodē nabadzīgākā valsts pirms 30 gadiem spēja saražot gandrīz tik daudz rīsu, cik pašiem nepieciešams. Problēmas sākās, kad valsts atcēla importa ierobežojumus precēm no ārzemēm. Dažu desmitu gadu laikā valsts lauksaimniecība iznīka, jo zemnieki nespēja konkurēt ar subsidētajiem ASV rīsiem. Nabadzīgā Haiti no savas nabadzības nespēs izrauties. Un ne jau brīvā tirgus, bet gan tirgu kropļojošu subsīdiju dēļ.
Gadījumā, ja mūsu piena nozare izputēs, patērētājiem piena tāpat pietiks. Veikli ļaudis to no Lietuvas un citām valstīm importēs tāpat kā cukuru. Toties Latvijas ekonomikai tas būs papildu slogs — jo mazāk ražojam, jo mazāk nopelnām naudu, par ko iegādāties nepieciešamās preces. Īstermiņa risinājums latvietim ir jau labi zināmais — prom uz banku pēc naudas. Tomēr tas ekonomikas problēmas tikai padziļinās un padarīs Latviju vēl atkarīgāku no ārvalstīm. Nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas paliek bez darba un peļņas.
Tik tālu jautājumu nav — zemnieki ir kritiskā situācijā, savukārt nozares slēgšana nav izdevīga valstij. Un tomēr zemnieku neapmierinātībā ir kaut kas īpatnējs. Prasot valstij palīdzību, zemnieki stāsta, ka viņi kā uzņēmēji ir atšķirīgi no citiem uzņēmējiem.
Ja kādu iemeslu dēļ cilvēki pārstās pirkt avīzes un izvēlēs citus masu saziņas līdzekļus, avīžnieki neies pie valdības prasīt palīdzību. Ja pasaulē beigsies nafta, diez vai naftas ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji valdībām prasīs kādu kompensāciju. Ja nekustamo īpašumu tirgū krīt cenas, dzīvokļu tirgotāji neiet piketēt. Taču, ja zemniekam ir finansiālas problēmas, tad palīgā tiek saukta valdība.
Zemkopības nozare ir pakļauta dažiem riskiem vairāk nekā citas. Sausums vai plūdi var nopostīt graudaugu sējumus, knišļi nokost lopus. Šādos gadījumos valdība mēdz zemniekiem izmaksāt kompensācijas, tādējādi uzturot nozari pie dzīvības. Tomēr pašreiz, kad piens tiek iepirkts par cenu, kādu diktē tirgus, zemniekiem derētu atcerēties, ka viņi ir tādi paši uzņēmēji kā citi. Bet uzņēmēji, kas saimnieko atbildīgi, neņem kredītus, ja nav pamata peļņas prognozēm. Atbildīgi uzņēmēji rēķina riskus un tos apdrošina. Tie zina, ka problēmu gadījumā galā būs jātiek pašiem.
Zemnieki „krīzes pārvarēšanai” pieprasa sešus miljonus latu. Zemkopības ministrija sola divarpus miljonus. Lai gan tā nav ne puse no prasītās summas, ministrijas galvenais uzdevums nav čaklāk meklēt, kam atņemt naudu, lai iedotu zemniekiem. Prioritāte ir izpildīt citu prasību, proti, atrast tirgus zemnieku saražotajam. Ja kāds būtu spējīgs strādāt šādā virzienā, tad atkristu nepieciešamība dot gudrus padomus un aicināt lauksaimniekus „pārstrukturizēties”. Šāds aicinājums ir netiešs mājiens, lai zemnieki protas un pie izdevības pārtrauc savu uzņēmējdarbību — būs mazāk problēmu.
Katru latu, ko valsts zemniekiem samaksā kompensācijās, atmaksā pircējs, mūsu pašu pircējs. Viņš par valsts atbalstītās nozares ražojumiem dabū maksāt divreiz — ar nodokļiem un veikalā. Līdz ar to aktuāls ir nevis jautājums par to, kā piebarot zemniekus, bet gan, kā radīt tādu vidi, kurā gan zemnieki, gan pārstrādātāji, gan tirgotāji varētu sevi pabarot paši. Tas ietver arī citas zemnieku prasības izpildi, proti, atcelt ierobežojumu tiešās tirdzniecības apjomiem ar patērētāju, kas, pēc zemnieku sacītā, pašlaik vienai saimniecībai ir septiņas tonnas gadā.
Valstij ir jāatbalsta uzņēmējdarbība, nevis tieši zemnieki. Kamēr šāds nebūs galvenais politikas vadmotīvs, tikmēr mūsu modelis daudz neatšķirsies no Haiti — arī viņiem tiek sniegta palīdzība, nevis iespēja pašiem sevi paēdināt.
Komentāri