Valdībā un Zemkopības ministrijā spriež, kā risināt samilzušo kritisko situāciju piena lopkopībā, taču zemnieki atzīst, ka nejūt sapratni un atbalstu. Dienā, kad lauksaimnieki Rīgā bez maksas dala pienu, vaicāju Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvei, piena lopkopības saimniecības līdzīpašniecei Aijai Balodei viedokli par notiekošo.
– Vai situācija piena lopkopībā uzlabojas?
– Nē, neuzlabojas. Teju, teju jāsāk pļaut lopbarību, taču izmaksas pieaug katru dienu – cenas cēlušās degvielai, kombikormam, minerālmēsliem un elektrībai. Ietaupīt var, bet, ja tiks taupīts uz lopbarības rēķina, tiks zaudēts ražīgums. Vienu ietaupot, citu zaudējam.
Diemžēl pasākumi, kas šobrīd tiek veikti, nevar izmainīt situāciju. Tiešās tirdzniecības apjomu ierobežojumu atcelšana ir nepieciešama, bet tas situāciju ietekmēs tikai atsevišķiem zemniekiem. Masveidā uzsākt tiešo tirdzniecību nav iespējams.
Valdībai vajadzētu kļūt drosmīgai un pieņemt likumu, kas nosaka, kādi drīkst būt produkcijas uzcenojumi, lai neciestu arī patērētājs. Nedrīkst ļaut monopoluzņēmumiem noteikt cenu celšanos, kas ietekmē visu tautsaimniecību. Nepieciešami radikāli lēmumi, kas šobrīd netiek pieņemti.
Domāju, daudzi neizturēs, tomēr latviešu zemnieks ir sīksts un pieradis knapināties. Tomēr problēmas jau nav tikai piena lopkopībā vien. Tās ir arī citās lauksaimniecības nozarēs, un tautsaimniecība kopumā ir nesakārtota. Turklāt, kādēļ valstī, kurā ir tik daudz nabadzīgu cilvēku, tiek tik daudz uzmanības veltīts iespaidīgas bibliotēkas un tiltu būvniecībai, kas izmaksās miljonus?
– Problēmas pašlaik samilzušas piena nozarē, bet līdzīgi procesi varētu sekot arī citās?
– Gaļas nozarē problēmas jau ir ilgstoši – liellopu gaļai ir zemas cenas un arī cūkkopība ir uz krīzes robežas. Pirktā spēkbarība cūku barības devās ir gandrīz 90% no visa sortimenta, taču lopbarība ir ļoti dārga.
– Lauksaimnieki nepārtraukti skaidro ministrijai, kas būtu jādara, lai risinātu krīzi…
– Tā ir. Jau pirms pāris gadiem sākām runāt, ka nepieciešama Eiropas Savienības maksājumu izlīdzināšana starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm. Tad neviens teiktajā neieklausījās. Tagad, kad mutē smeļas ūdens, vismaz vārdos tiek izteiktas striktākas prasības. Taču tas jau ir par vēlu, īpaši jau tāpēc, ka valsts varas un ES gaiteņos lietas lēni virzās.
Ministrija atkal apstiprinājusi papildu slogus saimniecībām. Ministrijas ierēdņu nesaprašana ir vairāk nekā jūtama. Dzīvnieku eksterjeru vērtēšana ir obligāts pasākums, to taču varēja darīt arī saimniecību pārraugi, zootehniķi, taču šobrīd to veic apmēram 16 vērtētāji. Tas, protams, ir maksas pasākums.
Lauksaimniekiem jātiek galā ar milzīgu dokumentu gūzmu. Iepirkuma uzraudzības birojā netiek prasīta cenu aptauja būvobjektiem, kas paredzēti lauku attīstības plānā. Lauku atbalsta dienests, visticamāk, ar ministra atbalstu, cenu aptauju prasa. Kādēļ nepieciešami lieki dokumenti? Mums jau tā jāpiereģistrē katra mēslu krava, ko izvedam uz tīruma, katra barības krava, ko ieliekam kūtī.
– Ko vajadzētu darīt tūlīt un tagad?
– Nepieciešama raitāka ministrijas darbība, tūlītēja samaksa, neskatoties uz nacionālajās subsīdijās noteiktajiem termiņiem. Atbalstu daļējai kredītprocentu dzēšanai par iegādātajām investīcijām solīja sākt maksāt 28. maijā, taču nezinu, vai kāds to jau būtu saņēmis. Divarpus miljonus latu piensaimniecības nozares stabilizēšanai un 1,7 miljonus latu ciltsdarbam un dzīvnieku audzēšanai cūkkopības nozarē nedrīkst novilcināt mēnešiem. Sola, ka kredītprocentu atmaksa būs ne tikai daļēji, bet pilnā mērā, kas paredzēts subsīdiju nolikumā. Tas ir pluss, bet tas jādara ļoti, ļoti raiti, jo saimniecībām pašlaik naudas nav.
– Mūsu rajonā ir daudz mazo piena lopkopības saimniecību. Ko darīt tām?
– Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze teica, ka zemniekiem vajag pārorientēties, piemēram, uz aitkopību. Jā, šobrīd jēra gaļa ir iecienīta, taču kas notiks, ja visi, kas vairs neražos pienu, pārorientēsies uz aitkopību? Rezultāts būs tāds pats, kāds šobrīd ar pienu.
Ja valdība grib palīdzēt mazajiem zemniekiem, kam divas, trīs govis, lai izstrādā līdzīgu kompensācijas sistēmu, kāda bija cukurbiešu nozarē. Šie zemnieki nejūtas apbižoti, jo vēl aizvien saņem kompensācijas par to, ka neaudzē cukurbietes. Tā vietā liela daļa tagad ražo jau ko citu, piemēram, graudus, rapsi. Taču zemnieks nevar likvidēties pēkšņi. Runa ir par dzīviem lopiem. Ministram būtu jāsaprot, ka šādus padomus dot nav gods.
– Šodien notiekošā piena dalīšanas akcija taču neizmainīs situāciju?
– Nē, bet tā darīs mūs pamanāmākus. Pilsētnieki varbūt pamanīs, uzzinās, kas ir piens, ka tas prasa darbu. Ja lauksaimniekam maksā ap 20 santīmiem, tad patērētājiem veikalā jāsamaksā ap 60. Akcijā pilsētnieks varēs pamanīt, ka piens ir garšīgs ne tikai pārstrādāts un tāds, kas nopērkams pakās par daudz dārgāku cenu veikalos. Uzcenojums nav normāls. Pa vidu kāds ļoti labi pelna. Kurš – pārstrādātājs vai tirgotājs, par to jātiek skaidrībā ir valstij, nevis zemniekam.
Komentāri