Nezinu, kā citi – vasarā nevaru izlasīt nevienu grāmatu. Ir tik daudz iespēju, tāpēc stundas grāmatām neatliek. Kā pienāk rudens vakari, tā ļoti gribas ņemt rokā grāmatu, raisīties fantāzijām, un grāmatas tās nodrošina. Ko vērts aizvērt aizrautīgi lasītu grāmatu un rītā pamostoties saprast, ka grāmatas pasaule ietekmējusi arī sapņus.
Iemanos arī, lai grāmatu pasaule ļauj labāk pārlaist garo ziemu. Šim nolūkam sniegotā laikā izvēlos norvēģu literatūru – arvien pārlasu Herborgas Vasmu sāgas un iepazīstu Jū Nesbē detektīvus. Sevišķu uzmanību pievēršu Norvēģijas skarbo dabas apstākļu aprakstiem – vai būtu rakstīts par Oslo, Bergenu vai Lofotu salām ziemeļos. Dodoties rakstītā vārda pavadā, iejūtos sniega un ledus apņemtā pasaulē. Pēc tādiem domu ceļojumiem Latvijas ziema ar savu realitāti
vairs neliekas ne barga, ne mēs tādi ziemeļnieki.
Aiz mana loga – Skotija! Doma, kas šorīt apciemoja, paveroties uz laukā redzamo pelēcīgo rudens ainavu. Pēc vakardienas lietus un siltuma vienīgi zāle izskatījās spilgti zaļa. Vakar, aizverot grāmatu, bija beidzies mans ceļojums pa Anglijas ziemeļdaļu – zemi, kur silts laiciņš esot vien divas nedēļas maijā, pārējā laikā līdzi jānēsā lietusmētelis, jācīnās ar vēja brāzmām, izjūtot lietus lāses sejā. Tas, par ko lasīts grāmatā – tagad skatīju savām acīm. Koši zaļš zālājs, kāds vienmēr redzams Skotijas ārēs, un nemīlīgas lietus brāzmas papildina ainavu. Lai grāmatas tēli un ainavas, kurās labi iederas skotu drūmie viduslaiku mūri, tik ātri nepagaistu no atmiņas, nolemju brīvā brīdī, kamēr līst, Cēsīs pastaigāt gar viduslaiku pilsdrupu mūriem. Lietusmētelis man ir. Mairita Kaņepe
Komentāri