Šķiet, ka vēl nesen rakstīju par elektrisko skrejriteņu trakumu lielākajās Latvijas pilsētās, kurš strauji pārņēma ļaužu prātus un interesi. Rīgā rodas iespaids, ka skrejriteņu ir vairāk nekā gājēju, vismaz dažās ielās. Jāsaka, redzot to, kas ikdienā notiek galvaspilsētā un citviet saistībā ar elektrisko skrejriteņu dullajiem braucējiem, kur šo braucamrīku īre pieejama, un dzirdot, ko par to nereti neapdomīgo izmantošanu teic mūsu valsts ārstniecības iestāžu darbinieki, lielas sajūsmas par šo zaļo braucamo parādīšanos arī Cēsīs, mūsu klusajā, mākslinieciskajā un visnotaļ mierpilnajā pilsētiņā, nav. Paraugoties uz viedokļiem sociālajos tīklos, ir skaidrs, ka ne es tāda vienīgā. Ļoti daudzi izsaka neapmierinātību, kā šie braucamie tiek nomesti uz ietvēm, to malās vai stāvlaukumos.
Te, manuprāt, viena lieta ir elektrisko skrejriteņu bums, otra – mūsu pašu sabiedrības pārstāvju sociālā apzinība un spēja saprast, ka vide, kurā dzīvojam, pārvietojamies un izmantojam, ir kopīga. Nebeidz pārsteigt elektroskrejriteņu lietotāju domāšana, kad izīrētais rīks galamērķī tiek nevērīgi nomests zemē. “Kas nav mans, par to man nav daļas,” šķiet, ir populārs šo cilvēku moto. Ziņu vietnēs lasāmi apgalvojumi, ka ar neapdomīgo eletroskrejriteņu braucēju ierobežošanu nedrīkst daudz vilcināties. Jau tagad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķu redzeslokā teju ik dienu nonāk negadījumos ar elektroskūteri cietušie, guvuši smagas un īpaši smagas traumas: daudzpusīgi iekšējo orgānu bojājumi, asiņainas brūces un pat vairāku ķermeņu daļu vienlaicīgi lūzumi. Ir ziņas arī par smagām muguras un galvas traumām. Medijos izskanējusi informācija, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu cietušo skaits ir dubultojies. Ja ņemam vērā iepriekšējos četrus gadus, tad situācija ir vēl skaudrāka – šajā periodā cietušo elektroskrejriteņu lietotāju skaits palielinājies desmit reižu. Piebildīšu, ka šī ir tikai oficiālā statistika, ne visi negadījumi ir reģistrēti un par tiem zinām.
Prātoju, cik drīz sāks izskanēt gaušanās un sūdzības par šo zaļo braucamrīku apgrūtinošo klātesamību mūsu pilsētā. Lai arī šīm ierīcēm kopumā redzu vairāk mīnusu nekā plusu, saprotams, ka, piemēram, Rīgas steidzīgajā ritmā, kur ne vienmēr var izdoties ērti mērot plānoto attālumu, šāds rīks var noderēt. Bet mazajās pilsētās, tostarp Cēsīs, kur no viena līdz otram pilsētas galam var aiz-staigāt tīri saprātīgā laika posmā?
Tas viss arvien grozās ap biznesu un, kā redzams, sekmīgām biznesa idejām. Jācer, vismaz Cēsīs šo braucamo cienītāji tos izmantos ar saprātu, rēķinoties gan ar pilsētas nesteidzīgo ritmu, gan ar gājējiem, māmiņām ar bērnu ratiņiem un pašiem bērniem, kas uz ietvēm reizēm nespēj reaģēt pietiekami ātri, lai no teju lidojošajiem zaļajiem aparātiem izvairītos laikus.
Komentāri