Mums patīk par Latviju domāt kā par zaļu valsti. Daudz mežu un pļavu, daudz svaiga gaisa un nesapostītu dabas resursu. Turklāt – Zaļā partija kā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) dalībniece strādā valdībā; līdz ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā šinī partijā darbojās arī Raimonds Vējonis. Varētu domāt, ka vides saudzēšana Latvijā ir pašsaprotama augstākajā līmenī. Tomēr pārāk bieži zaļums ir tikai izkārtne.
Latvijas Zaļā partija ir starp vecākajām kopš neatkarības atgūšanas izveidotajām partijām. Rūpes par dabu ir viens no šīs partijas nostādņu centrālajiem elementiem. Taču nevarētu teikt, ka Zaļo un zemnieku savienības izveidošana un šīs apvienības tagadējā lielā politiskā ietekme būtu nozīmīgi palīdzējusi saukli par Latviju kā zaļu valsti piepildīt arī ar saturu.
Par to atgādina kaut vai nesenais ugunsgrēks Jūrmalā, kur dega nelegāli izveidota atkritumu izgāztuve un degšanas blakusprodukti ir piesārņojuši tuvāko apkaimi. Var jau tagad meklēt konkrētas vainīgās institūcijas un var vērot, kā Valsts vides dienests un Jūrmalas dome taisnojas, ko ir un ko nav zinājuši un darījuši šajā sakarā. Var norādīt, ka par vidi atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija atrodas cita politiskā spēka – Nacionālās apvienības – rokās. Tomēr pat tādā gadījumā īsteni zaļi domājošajiem politiķiem būtu pienācies aktīvi darboties, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz aplamībām situācijā un ietekmēt procesus. Taču tikai tagad, kad nelaime ir notikusi, Saeimas deputāti ceļ trauksmi, ka bīstamo vielu glabāšana izskatās pēc daļas no politiski atbalstītas shēmas un ka nelegālo atkritumu nozare ir kļuvusi par ienesīgu biznesu. Tikai tagad Zaļās partijas līderis Edgars Tavars ir paziņojis, ka ugunsgrēks ir “rezultāts nesakārtotajiem atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, kuri gadiem ilgi rotē pa ierēdņu koridoriem un pinas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu lobija valgos”.
Ironiskā kārtā Zaļās partijas pārstāvis ir arī Jūrmalas mērs Gatis Truksnis. Politiķis pērn nonāca Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja redzeslokā saistībā ar lietu par partiju nelikumīgu finansēšanu un tika gāzts no amata. Neskatoties uz šīs lietas radīto plankumu reputācijā, G. Truksnis pēc šā gada pašvaldību vēlēšanām atkal atgriezās Jūrmalas domes vadītāja amatā. Kādā veidā viņa līdzšinējā darbošanās ir ļāvusi Jūrmalai kļūt videi draudzīgākai, nav acīmredzami. Taču jūrmalniekiem nopietnu iebildumu acīmredzot nav bijis.
Caur Zaļo partiju lielajā politikā ir nokļuvušas arī tādas specifiskas personības kā Iveta Grigule (strādā Eiropas Parlamentā, balsojusi pret rezolūciju, kas aicina uz vēršanos pret Krievijas propagandu un izvairījusies no savas pozīcijas pamatošanas atklātā diskusijā); bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs, kas partiju nu ir atstājis, taču paliks vēsturē gan ar nepārliecinošiem risinājumiem nozares darbā, gan ar melošanu sabiedrībai par ārpus rindas izmantotajiem mediķu pakalpojumiem. Vēl savdabīgs politiķis ir Valdis Kalnozols, pret kuru savulaik ir bijis kriminālprocess par miesas bojājumu nodarīšanu bijušajai sievai un kurš no Saeimas tribīnes mēdz stāstīt dažādus savādus apgalvojumus. Piemēram, vēl pavisam nesen viņš Saeimas debatēs aicināja neiecelt par Rīgas rajona tiesas tiesnesi Elīnu Slišāni, nosaucot viņu par “1984. gadā dzimušu meiteni”.
Zaļajā partijā, protams, ir arī labi un pārliecinoši politiķi. Tomēr šīs partijas savdabīgo pārstāvju īpatsvars publiskajā telpā liek jautāt, vai Zaļā partija gluži vienkārši nav kļuvusi par ērtiem vārtiņiem, pa kuriem samērā viegli politikā nonāk cilvēki, kuriem tur nevajadzētu būt. Tie ir cilvēki, kuriem ar vides saudzēšanu ir maz sakara un kuru intereses, spriežot pēc darbiem, sniedzas gluži citā virzienā. Uz to vēl pirms dažiem mēnešiem norādīja arī kādreizējais partijas līderis Indulis Emsis. Viņš uzsvēra, ka daudzi no pēdējos gados partijā ienākušajiem biedriem nemaz nav vides saudzēšanas atbalstītāji. Zīmīgi, ka partijas iekšējais kritiķis, kurš atkal kandidēja uz partijas vadītāja amatu, kongresā ieguva krietni mazāk balsu nekā līdzšinējais valdes priekšsēdētājs E. Tavars.
Tikmēr Latvijā parādās aizvien jaunas ar vidi saistītas problēmsituācijas, kuru risināšanā ļoti noderētu politiski spēcīgi atbalstītāji. Rīgas dome, būvējot jauno tramvaja līniju uz Skansti, grasās izcirst kastaņas Pērnavas ielā, tādējādi iznīcinot šajā ielā ar dzīvo satiksmi tik nepieciešamo zaļo vairogu. Ornitologi nesen cēla trauksmi par Zemkopības ministrijas ieceri samazināt stumbra apkārtmēru, no kura sākot būs atļauts cirst vairāku sugu kokus. Tas nozīmē gan to, ka pastiprināsies mežu izciršana, gan arī to, ka tiks traucēts dažādām putnu sugām, kas ligzdošanai izmanto vecākus un resnākus kokus. Turklāt jau pašreizējie normatīvie akti nenodrošina putnu aizsardzību, jo neaizliedz cirst mežus ligzdošanas laikā.
Kā daļa no ZZS Zaļā partija ir politiski ietekmīga, taču sevi darbos pierādījušu dabas draugu paradoksālā kārtā pie varas ir maz. Par vides apdraudējumu trauksmi biežāk ceļ nevalstiskās organizācijas vai iedzīvotāji, nevis šī politiskā partija.
Komentāri