Pagājušajā nedēļā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība sāka parakstu vākšanu referendumam par grozījumiem Satversmē, lai tauta varētu atlaist Saeimu.
Šis gājiens kārtējo reizi parāda pēdējā laika slieksmi kā iluzoru izeju no politiskās elites un sabiedrības komunikācijas strupceļa piedāvāt un arī pieņemt pašreizējās netīkamās sistēmas sagraušanu, par reālu risinājumu nerunājot.
Vēsture rāda, ka apstākļos, kad tautai daudz kas sakrājies uz sirds, tā nav skubināma demolēt visu, kas uzcelts nepatiku raisošā perioda laikā. Muižu dedzināšanas 1905. gadā un mēģinājumi iznīcināt visu padomju mantojumu pagājušā gadsimta 90. gados, tā arī neizvērtējot, vai tur nav bijis arī kas derīgs, ir tikai daži piemēri. Lai gan līdz režīma maiņas retorikai pašreizējie sabiedrības aktivizētāji vēl nav tikuši, tomēr ķeršanās klāt Satversmei un aicinājumi izdarīt būtiskas izmaiņas liecina, ka arī šoreiz izvēle kritusi ne jau uz plāniem uzlabot sabiedrības demokrātiskās iesaistes iespējas. Nē, labākajā gadījumā mums būs kāds tautas emociju novadīšanas mehānisms.
Satversmes grozījumi un pēc tās iespējamie Saeimas atlaišanas gadījumi ir pasākumi, kas prasa augstu motivāciju ne tikai no to rīkotājiem, bet arī no pilsoņiem. Lai atminamies pēdējo referendumu par drošības iestāžu likumu grozījumiem, uz kuru cilvēkiem tā arī neatradās laiks aiziet. Pēdējā fāzē pietrūka entuziasma nostāties vienā vai otrā pusē, lai gan pirms tam parakstu vākšanā veicās itin labi. Savukārt, lai tiktu līdz Saeimas atlaišanai, ceļš būs vēl grūtāks: vispirms Brīvo arodbiedrību savienībai jāsavāc desmit tūkstoši parakstu, lai Centrālā vēlēšanu komisija rīkotu parakstu vākšanu par referenduma rīkošanu. Tajā būs nepieciešami aptuveni 145 tūkstoši parakstu, un, ja tie tiks savākti, notiks referendums, kurā noskaidros Latvijas vēlētāju domas par nepieciešamību veikt grozījumus Satversmē. Būtiski – lai Saeimas grozījumi tiktu pieņemti, tiem atbalsts jāpauž pusei no visiem balsstiesīgajiem, nevis no pēdējo vēlēšanu dalībniekiem, kā tas ir referendumos par likumiem un to grozījumiem. Un ja pēc tāda maratona vēl būs aktuāls jautājums par Saeimas atlaišanu, atkal būs jāvāc paraksti referenduma ierosināšanai, jārīko referendums. Visu cieņu, ja to kāds spēs panākt.
Lai gan tautas iespējas atlaist Saeimu var skaidrot arī ar lielāku tautas kontroli pār parlamentu, šāds politiķu un pilsoņu saprašanās problēmas risinājums ir līdzīgs stāstam par priekšnieku, kurš, kādu rīta sliktā garastāvoklī ienācis birojā, paziņo: „Visus atlaist!” Saeimas atlaišanai un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanai nav tieša sakara ar ciešākas saites veidošanu starp vēlētājiem un viņu ievēlētajiem likumdevējiem, kam vēlētāji būtu jāpārstāv. Sauklis „Visus atlaist!” parādītos ik reizes, kad likumdevēji pieņemtu kādu nepopulāru – kas ne vienmēr nozīmē nepareizu vai kaitīgu – lēmumu.
Mažoritārā vēlēšanu sistēma pašreizējās problēmas risinātu daudz labāk. Šajā sistēmā valsts ir sadalīta tik vēlēšanu apgabalos, cik vietu ir parlamentā, un šajos apgabalos ir līdzīgs skaits vēlētāju. No katra apgabala vēlētāji parlamentā ievēl vienu cilvēku, kas pārstāvēs viņus, tādējādi jau ievēlēšanas brīdī katram deputātam ir skaidrs, ko konkrēti viņš pārstāv. Ja konkrētais deputāts, pēc vēlētāju domām, nepilda savas saistības, var rosināt viņa atsaukšanu. Ja reiz ir vēlme tikt vaļā no pašreizējiem deputātiem, tad loģiski to būtu darīt izlases kārtā, katru gadījumu vēlētājiem izvērtējot atsevišķi, un tieši to mažoritārā sistēma aicina.
Sistēmai gan ir trūkums: proti, ja noteiktā vēlēšanu apgabalā ar nelielu balsu vairākumu uzvar viens kandidāts, ir grūti uz viņu raudzīties kā uz konkrētā apgabala vēlētāju uzticības personu, tomēr diez vai ir daudz cilvēku, kas uzskata, ka pašreizējais parlaments viņu priekšstatiem par pārstāvniecību atbilst labāk.
Saeimu atlaist un muižnieku pilis nodedzināt nav liela māka. Grūtāk, bet svarīgāk ir atbildēt uz jautājumu par to, kura ķēdes posma pietrūkst,
lai
politiķiem liktu
atskaitīties un runāt ar tautu. Tie, kas tiks atlaisti, protams, neatskaitīsies un neskaidros, bet nav pamata domāt, ka tā rīkosies tie, kas nāks viņu vietā.
Komentāri