Migrācijas procesi Latvijā un Eiropā – šī tēma tagad ir daudzu mutēs. Tagad tikai tā pa īstam sākam apjaust, ko tas nozīmē, jo ne tikai Eiropas Savienības valstu starpā nav robežu barjeru. Izrādās, šādu stipru barjeru ar apkārtējo pasauli nav arī visai Eiropas Savienībai.
Kādu dienu mani pārsteidza mūsu vecākās radinieces secinājums. Viņa nopūtās un teica, ka mūsu Vidusjūra ir ļoti cietusi. Sirmā kundze skumji piebilda, ka jūra 21. gadsimtā ir paņēmusi simtiem bēgļu dzīvību un tieši pie Eiropas krastiem. Tad mēs sākām sarunu par migrāciju un tās sekām. Nonācām pie tā paša, ko jau dzirdēju no Latvijas Ārpolitikas institūta speciālista. Ja agrāk kādi divi trīs procenti no Eiropas valstu iedzīvotājiem ir migrējuši un dzīvo citā valstī, tad tagad ārpus dzimtenes dzīvo jau simts miljoni eiropiešu. Tātad runa ir ne tikai par mums, latviešiem, arī par citu valstu iedzīvotājiem. Migrācijai esot pat savas tradīcijas – tā dzirdēju lekcijā. Skaļi neteicu, bet, pašķielējusi uz vecāko no radiniecēm, saskaitīju, ka dzīve viņu 80 gadu garumā piespiedusi migrēt reizes trīs.
Lai nokļūtu savā dzimtenē, tantei tagad ir jāpērk vīza, jo viņas dzimtene ir kādreizējā Abrenes apriņķī. Latvija lielu daļu no šī apriņķa savulaik zaudēja un nav pieprasījusi atpakaļ. Savā dzimtā vecākā radiniece arī bijusi spiesta pieņemt lēmumu aizbraukt no ierastās vides laukos un doties uz pilsētu. Vērojot valsts politikas procesus, viņai nav bijis ilūziju, ka kāds no bērniem vai mazbērniem nāks un saimniekos laukos. Uz pilsētu bija jādodas viņai. Pārcelšanās uz dzīvi – tātad ilgtermiņa migrācija.
Sirmā kundze ar optimismu saka – ir jau labi, iedzīvoties var un dzīvot var. Citādi bijis viņas jaunībā, kad ģimene kara dēļ kļuvusi par patvēruma meklētāju. Un viņa pateicas liktenim, ka tikai uz laiku. Tuvojusies frontes līnija, un nācies bēgt. Tātad visai saimei un ar to, kas mugurā, zirga pajūgā. Par laimi, patvēruma meklētāji piedzīvojuši tikai pagaidu izmitināšanu. Kamēr slēpušies mežā, frontes līnija pārgājusi pāri un patvērumu mežā varēts pamest. Atgriešanos mājās, ieraugot, kāda postaža sētā paveras, nav bijis viegli pārdzīvot. Taču darbs darījis savu, un viss atjaunots. Rētu uz mūžu atstājušas kara šausmas. Tas, ka visiem no ģimenes nebija lemts no bēgļu gaitām pārnākt mājās.
Komentāri