Kāda ģimene, kas dzīvo nomaļus Smiltenes pagastā, nolēmusi saviem spēkiem izveidot nojumi autobusu pieturā. Krīgeru ģimenei iecere par nojumi radusies, rudenī un ziemā stāvot zem klajas debess gan lietū, gan sniegā un pieturā “Varicēni” gaidot autobusu.
Tā nebūt nav vienīgā autobusu pietura, kuras tapšanai pieķērušies iedzīvotāji. Tāda manīta arī Burtnieku novadā, ceļā Burtnieki – Rencēni. Turpretī Rēveļos pietura jau ir, tomēr tuvējie iedzīvotāji to apgleznojuši ar tauriņiem, savu gaidīšanas laiku padarot priecīgāku.
Šāda iedzīvotāju apņēmība ir apsveicama. Smiltenes gadījumā ģimene savas nojumes veidošanai esot saņēmusi visas nepieciešamās atļaujas, arī valsts AS “Latvijas Valsts ceļi” paudusi atzinību par iedzīvotāju iniciatīvu.
Raugoties uz notikušo, cilvēki kārtējo reizi sadalās divās grupās. Vieni pauž atzinīgus vārdus par izdomu un mazā projektiņa lietderību, citi saka – vajag tikai parādīt, ka paši varam, un valdība ne pirksta nepakustinās, jo, redzi nu, kādā pagastā iedzīvotāji par saviem līdzekļiem pat ceļu salabojuši.
Protams, ka virkne lauku ceļu gaida finansējumu, un kas to lai zina, kad tādu piešķirs, tomēr ceļš ir kā lielā artērija, kas ļauj strādāt apkārtējiem zemniekiem, pārvietoties iedzīvotājiem un veicina uzņēmējdarbības eksistenci pat attālākajos Latvijas nostūros. Varbūt tomēr šāda, kaut neliela, kā piemērā ar pieturvietu, pilsoniskā līdzdalība maina sabiedrības domāšanu. Pacietības mērs ir pilns, un no pasīvas vērošanas ar klēpī saliktām rociņām kļūstam par savas vides veidotājiem.
Nenoliedzami, atbildības uzņemšanās par turpmāko labsajūtu mazina plaisu starp sabiedrību un valsts pārvaldi, jo kājas siltas, no vēja ir, kur patverties, un prieks, ka pieturas nojume turas uz goda. Šis gadījums apstiprina, ka atsevišķi iedzīvotāji ir spēruši soli nākamajā attīstības līmenī un uzņemas atbildību paši, rosinot pārējos līdzcilvēkus ņemt piemēru.
Tagad tikai atliek cerēt, ka arī citi pasažieri novērtēs ieguldīto darbu un pūles, nemēslojot apkārtni un neapgānot pieturu.
Komentāri