Daudzi saka: “Nesēdieties Krievijā lidmašīnās!”, „Nekāpiet Krievijā uz kuģiem,” tā arī varētu sacīt. Volgas traģēdija jau piemirsta, bet tajā bojā gāja vairāk nekā 100 cilvēki. Vainoja kapteini. Viņš vairs nespēja sevi aizstāvēt.
Krievijas prezidents, metot ziedu kroņus upē, lika pārskatīt visu valstī esošo kuģu floti un strikti vērtēt to tehnisko nolietojumu.
Arī Jaroslavļā Medvedevs godinājis bojā gājušos ar sarkanām rozēm. Šodien pat pasmaidīt grūti, bet, izlasot Medvedeva pausto, ir jāsmīn. Viņš uzdošot valdībai nekavējoties strādāt pie tā, lai radikāli mainītu situāciju avioindustrijā – jāsamazina privāto kompāniju skaits, lai uzlabotu avio drošības standartus. Iedzīvotāju drošībai esot jāstāv pāri vietējo lidaparātu ražotāju interesēm.
Volgas katastrofā privātās kompānijas vadītāja kapteinim lika braukt, jo ekskursanti bija nopirkuši biļetes. Jaroslavļā deva un turpinās dot atļaujas pacelties Jak-42. Redz, vien šī lidmašīna, kas nokrītot līdzi parāva 43 cilvēku dzīves un sabojāja simtiem vi-ņiem mīļu cilvēku likteņus, bijusi Eiropas Savienības “melnajā sarakstā”, bet ir jau vēl daudzas. Kurš pateiks, kādas ir tās. Visas ražotas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Liktenīgajai, ar borta numuru 42433, ekspluatācijas atļaujas sertifikāts būtu beidzies 1. oktobrī.
Kad traģēdijās, dabas katastrofās iet bojā tūkstošiem cilvēku, saka, ka tas ir liktenis. Vai Jaroslavļas aviokatastrofa bija vienas sporta komandas liktenis? Vai viņu liktenis tomēr bija domāt un paļauties, ka viņi labi dara savu darbu, priecē hokeja līdzjutējus, un arī aviokompānija- tās vadība, tehniskie darbinieki, piloti-, strādājot tikpat atbildīgi, parūpēsies, lai viņi nokļūst uz spēlēm un mājās.
Katrs sportists pārdzīvo savu neveiksmi, arī hokejisti, arī Kārlis… Bet kas tad bija viņu kļūdas, viņu neveiksmes pret pašiem nodarīto? Ne velti ir teiciens, ka dzīvē ir vietas un lietas, kur kļūdas nepiedod. Pat sīkākās ne. Un to derētu atcerēties. Ilze Kalniņa
Komentāri