Tas notika sensenos laikos, kad Lielais kaimiņš ielauzās Šurpu-turpu-atpakaļ zemē. Viņam ļoti nepatika patiesība, viņš to slēpa aiz māņiem, taču sevis slavināšana, daudzināšana un dižošanās tam padevās itin labi. Arī skribelmaņu cunfti tas bija sagrābis savās ķetnās un piedraudēja, ja tie nerakstīs avīzēs tikai slavinājumus, viņš izrēķināsies ar katru atsevišķi.
Tā nu žurnālisti sēdēja un augām dienām skaistās rindās vērpa cukurotus vārdus un Lielā kaimiņa slavinājuma lišķīgas vēstis. Tomēr Šurpu-turpu-atpakaļ zemes iedzīvotāji tiem neticēja. Vismaz līdz galam ne. Viņi juta, ka visapkārt notiek tumšas lietas, krāpniecība, korupcija, meli un iedzīvošanās uz viņu rēķina, taču iebilst Lielajam kaimiņam neviens neuzdrīkstējās, kamēr vienā jaukā dienā zeme apgriezās kājām gaisā, piesita kniksi, nobruka uzceltie mūri, sašķobījās greizās iekārtas un Lielais kaimiņš nobijies aizlaidās lapās.
Šurpu-turpu-atpakaļ zemes iedzīvotāji nu bija brīvi un gribēja zināt visu, kā ir. Viņi lūdza skribelmaņus saukt lietas īstajos vārdos un aicināja avīzēs rakstīt patiesību, īstu, nesagrozītu patiesību. Apbruņojušies ar asiem zīmulīšiem, dzēšgumijām, neviltotu interesi un žurnālistu uzplecīšiem, skribelmaņi devās pretī tautai.
Gāja laiks. Vasaras nomainīja rudeņi, bet tos kārtējie saulgrieži. Skribelmaņi centīgi darīja savu darbu, taču notika kas negaidīts. Cilvēki Šurpu-turpu-atpakaļ zemē bija tā pieraduši pie cukurotajiem meliem, ka patiesība viņiem likās rūgta un sūra. Tā sprūda kaklā, izraisīja vēdergraizes, un arī stresa līmenis strauji pieauga. Viņi sāka mest dusmīgus skatienus uz skribelmaņiem un sauca tos par meļiem.
“Jūs tikai meklējat to slikto! Jums, ka tik kāda sensācija! Vai tad nav nekā laba, ko rakstīt? Ka tik kādu nomelnot, padarīt par sliktu. Jūs neprotat rakstīt, ejiet prom,” viņi kliedza uz žurnālistiem, raidot dusmpilnus skatienus.
Tā kā Šurpu-turpu-atpakaļ zemē bija četras pavalstis un katrā pavalstī vēl atsevišķi nogabali, katrā nogabalā izveidoja mazu vietējo pārraugošo varu, un, kā jau katrai varai, tai bija nepieciešams valdītājs. Valdītājus domās ķircināja dažādas lietas, taču galvenokārt viņu prātus nodarbināja pati valdīšana un varas sajūta.
Varas sajūta, kas deva zināmas priekšrocības un savdabīgu brīvības sajūtu. Tad nu valdnieki saprata, ka viņu labsajūta atkarīga no pavalstnieku labsajūtas, taču, ja iedzīvotāji katru dienu sūkstās par rūgto patiesību, tiem jādod cukuroti puspatiesību kliņģeri un glaimu sīrups. Valdnieki nāca klajā ar savu avīzi. Avīzi, kuru it kā katram deva par brīvu, bet jau te sākās puspatiesība, jo par brīvu Šurpu-turpu-atpakaļ zemē vairs nebija nekas. “Tikai pozitīvas ziņas” rakstīja vienīgi to labo, to saldo. Valdnieki slavināja sevi, savu ierēdniecību, uzteica sasniegumus un piepušķoja notikumus, jo labus stāstus taču ir vērts izgreznot! Viņi darīja tieši tāpat kā savulaik Lielais kaimiņš, un, zināt ko, – pavalstniekiem tas patika. Viņi ar acīm apēda katru viltus avīzes rindkopu, izgaršoja ikvienu vārdiņu. Katra māņavīzes lappuse vēstīja par koncertu, jubileju, tencinājumu, taču tā nebija realitāte. Mazo pavalstiņu valdnieki ieaijāja savus iedzīvotājus, dūdoja un žūžoja, sakot, ka viss taču ir kārtībā, ka uz pasaules sliktais ir beidzies un nekur nav tik labi kā te.
Vēl arvien ik pa četriem gadiem katrā pavalstiņā notiek valdnieka pārvēlēšana, tāpēc šī viltus avīze nebeidz vien slavināt, cik daudz valdnieks kopā ar padomdevējiem izdarījis, cik kaujas uzvarējis un cik pūķus nokāvis, un tauta viņus apbrīno. Bet tikai skribelmaņi zina patiesos kauju iznākumus, lielo pūķu mazos izmērus un to, ka lielajos pils pagrabos guļ vēl ļoti daudz neizdarītā.
Komentāri