Svētdien Mārtiņi. Gada ritumā tie iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Saimnieciskais gads laukos, arī veļu laiks beidzies, var svinēt. Vispirms līdz Ziemassvētkiem, tad Jaunajam gadam un Meteņiem. Tas ir laiks, kad iet budēļos. Bet daudzi jo daudzi jau izmaskojās Halovīnā. Tad vienkāršāk, aizej, veikalā nopērc tērpu, masku vai krāsu sejai un vari doties ielās. Budēļu maskas netirgo, arī nezinu, ka kāds tās gatavotu citiem. Ja būtu pieejamas, kas zina, varbūt ķekatniekus redzētu biežāk. Halovīnā lielākais prieks esot tikt pie saldumiem, bet arī latvieši čigāniņus, ķekatniekus, budēlīšus bez cienāšanas prom nelaida. Viņi nesa svētību mājai, laukiem, kūtij, stallim, saimei. Vai nebūtu pārsteigums, ja kādu vakaru pie durvīm klauvētu Dzērve, Kaza, Lācis, Nāve, Vilks, Garā sieva…
Ja šodien tik daudz runājam par klimata pārmaiņām, atkritumiem, ko saražojam, tad no ekoloģiskā skatījuma Halovīnu un ķekatniekus nevar salīdzināt. Vismaz Latvijā. Halovīna briesmoņu tērpi un maskas ir rūpnieciski ražoti, veikalos pirkti un visbiežāk laimīgā gadījumā kalpo divus oktobra pēdējās dienas vakarus. Latviešu tradicionālo masku veidošanā tiek izmantots vecs, nolietots, arī caurumains apģērbs vai nolietoti sadzīves priekšmeti. Sejas maskas izgatavošanā agrāk izmantoja audumu, kažokādu, koku, tāsi, vēlākos laikos arī kaprona zeķi. Sejas vai viepļa krāsošanai, lai tiktu pie baltas sejas, lieto krītu, miltus, lai iegūtu sarkanu krāsu – bieti, melnu -kvēpus, ogli. Dzīvnieku masku (Dzērve, Zirgs) galvu veidošanā izmanto zābaku vai velteni. Var būt no koka gatavota galva. Gandrīz tikai dabas materiāli, ja ne, tad tas, kas nekam citam vairs neder.
Tā, redz, tai pasaulē notiek, jo tai lodei patīk griezties, un tā savā gaitā paķer, ko redz, un rāda tālāk.
Mārtiņi gadskārtu aplī ir tie, kas rāda padarīto. Zemnieks, jo viņš ir dabā, tā viņu baro, prasot pretī vien darbu, zina, kad drīkst atpūsties, kad tērēties vai pievilkt ciešāk jostu. Tā ir māka no dabas, jo tā izdzīvo, lai kādi laikapstākļi vai cilvēku radīta iznīcība klejo apkārt. Šīs mākas trūkst politiķiem. Tiem, kuri tepat, acīs skatoties pakalpojuma saņēmējam, vienalga valsts vai pašvaldības, lemj, kuru ceļu labot, kuru ēku pārdot, kursi par miljons eiro, solot dāvāt otru dzīvi, vērtēt, kādām zivīm dzīvot ezerā, kukaiņiem tusnēt pa smilgām pļavā, kādā skolā- tuvā vai tālā- mācīties un cik pelnīt. Nevar saprast, vai citu dzīves lēmēji pazaudējuši vai nav apguvuši dabas nolikto kārtību – sēj, kopj, tad vāc ražu. Mēģinot vākt, graut un pamest ir ačgārni. Tas nekas, ne jau visiem viena saprašana, darīšanas spējas.
Mārtiņi atnes tumšo laiku. Var jau klaigāt, ka gribas sauli, siltumu, ka migla smacē. Nu un tad, tāpēc laikapstākļi nemainīsies. Miglas vāli tikai gūs iedvesmu un pār pļavu noadīs necaurredzamu pelēku paklāju. Bērzu pazarēs palikušās dzeltenās lapas pasmiesies. Ir jau pamats. Nemākam novērtēt to, kas mums ir. Augstprātībā sevi norokam, pazaudējam, nesaprotams, kas ir lepnums, laime vai vienkārši forša diena.
Komentāri