VCB juriste Zane Mūrniece: -Jāpaskaidro, ka cilvēktiesības tiek pārkāptas, ja persona nesaņem valsts garantēto, piemēram, sievietei nepiešķir pirmsdzemdību atvaļinājumu, nemaksā pabalstus. Ja darba vietā nav sociālā nodrošinājuma, tad tiek pārkāptas arī darba tiesiskās attiecības, jo darba devējs neievēro to, kas pēc likuma jānodrošina. Likumi ir skaisti un tie arī darbojas, bet, ja tā nenotiek, tad likumā ierakstītais piepildīsies tiesā. Mūsu rīkoto semināru mērķis ir veicināt sabiedrības, galvenokārt sieviešu uzdrīkstēšanos aizstāvēt savas tiesības.
VCB projekta asistente Anete Erdmane: -Vairākus gadus esmu strādājusi privātajās institūcijās un zinu darba devēju neadekvātās prasības. Piemēram, virsstundas, strādājot reklāmas aģentūrā, bija pati par sevi saprotama lieta. Kad prasīju par tām samaksāt, sekoja: “Ar tādu attieksmi nevar strādāt.” Taču prasība bija objektīva.
Uzņēmēju patvaļa ir nenormāla, un katru Darba likumā noteikto prasību viņi uztver personiski. Darba devēji nesaprot, ka tiesības ir objektīvas un likumi, kurus izstrādā un valstī pieņem, nav personiski. Zviedrijā ir laba tiesu prakse, proti, ja darba devējs ar darba ņēmēju nespēj vienoties, tad strīdu izšķir tiesa. VCB ir bezmaksas tālrunis 8008899. Var zvanīt un anonīmi stāstīt par diskriminēšanu darba vietās, bet zvanu gandrīz nav, jo cilvēki sadzīvo ar stereotipiem un baidās pazaudēt darbu. Pieredze rāda, ka darba ņēmēji pat nenoskaidro savas tiesības, arī tāpēc tās neaizstāv.
VCB juriste Annija Dāce: -Diskriminācija, kuru bieži sievietes pat nepamana vai uzskata par normu, ir atšķirīga attieksme. Piemēram, biroja administratore var būt sieviete vai vīrietis, bet, ja darba sludinājumā rakstīts, ka darbam meklē divdesmitgadīgu blondīni, tad prasība nav objektīva, jo arī brunete var vadīt biroju. Tāpat ir stereotips, ka čigāni zog un par pārdevēju drīzāk pieņems latvieti vai krievu. Ja cilvēks ir saskāries ar šādu diskrimināciju, viņš palīdzību var meklēt VCB. Būs jāuzraksta tikai iesniegums, speciālistiem jāpaskaidro būtība, bet attaisnoties nāksies darba sludinājuma ievietotājam. Atceros gadījumu, kad reālu sodu saņēma kāda firma, kura sludinājumā bija aicinājusi nepieteikties darbam diletantus un sieviešu dzimtes indivīdus. Daiļrunība firmai izmaksāja 200 latu.
VCB speciālistes minēja vairākus piemērus, kad darba ņēmējam vajadzētu kritiski vērtēt firmu vai uzņēmumu, kurā viņš grasās strādāt. Konsultējot bez darba palikušās sievietes, juristes īpaši uzsvēra, lai, stājoties darbā, īpaši ieklausās intervētāja uzdotajos jautājumos, jo bieži tiek vaicātas lietas, kas uz veicamo darbu vai striktu pienākumu izpildi neattiecas.
“Darba intervijā nav pieļaujami jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu, kas nav saistīti ar pretendenta piemērotību attiecīgajam darbam un ir tieši vai netieši diskriminējoši,” uzsvēra juriste Annija Dāce, bet Zane Mūrniece minēja piemērus: “Sievietei, kura stājas darbā, atļaujas prasīt, kurā naktsklubā viņa atpūšas, bet apkopējai pieprasa vidējo izglītību, prast strādāt ar vairākām datorprogrammām, perfektas angļu valodas zināšanas. Sievietei nedrīkst jautāt par bērniem, ģimenes stāvokli. Var jautāt par iespējamo vai plānoto grūtniecību tikai tad, ja darba vietā ir tādas bīstamības apstākļi, kas var kaitēt sievietes un gaidāmā mazuļa veselībai. Faktiski darba devējam par šādiem apstākļiem sievietes ir jāinformē.”
Diskusijās iesaistījās arī sievietes – bezdarbnieces, un situācijas, ar kurām viņas saskārušās, meklējot darbu, bija pat šokējošas.
“Man pavaicāja ne tikai, cik man ir bērnu, bet kur un kā pie viņiem esmu tikusi. Zināju, ja neatbildēšu, tad darbu nedabūšu,” stāstīja Inese, kura pašlaik mācās NVA kursos, lai līdzšinējo pārdevējas darbu nomainītu pret jaunu profesiju. Viņu papildināja Maruta: “Mani iepriekš brīdināja, ka darba devējam par bērnu esamību nedrīkstu bilst ne vārda. Bet man jautāja, ko darīju iepriekš. Sanāca, ka piecus gadus neesmu darījusi neko. Es dzīvoju mājās un audzināju bērnus. Ko man vajadzēja sacīt veikalniekam? Ka esmu klaiņojusi pa ielām? Darbu, protams, nedabūju. Ko lai dara? Priekšnieks bija vīrietis, un viņam nekad nebūs jādzemdē.” Anitai bija cits stāsts: “Darba devējs mani saprata, kad lūdzu tikt mājās pie mazā uz barošanas reizēm, taču kolēģi bija neapmierināti. Es zināju, ka pēc likuma man šāds laiks pienākas, bet jutos vainīgāka par vainīgu, ka man ir mazs bērniņš. Pirku kolēģēm konfekšu kastes un maksāju skaidrā naudā. Viņas tajā laiciņā, kad zīdīju bērnu, padarīja manu darbu. Es nezināju, kā lai situāciju atrisina.”
Sievietes uzsvēra, ka, dodoties darba meklējumos, viņām radies priekšstats, ka darba devēji meklē nevis darbiniekus ar praktiskām iemaņām vai zināšanām, bet vērtē pakļaušanās koeficientu. Sievietes neslēpa, ja no iepriekšējās darba vietas aizgājušas tādēļ, ka neapmieri- na darba apstākļi, attieksme un sociālais nodrošinājums, tad tajā pat pilsētā atrast jaunu darba vietu ir gandrīz neiespējami.
“Roka roku mazgā,” skaudri noteica bezdarbnieces.
Konsultantes uzsvēra, ka, arī atrodot darba vietu, sievietes mēdz sevi krāpt, jo pieļauj, ka par tieši tādu pašu darba apjomu vīrietis saņem lielāku mēnešalgu.
“Sievietes samierinās ar to, ka darbavieta neiedod darba auto, neapmaksā telefona sarunu rēķinus, uzskatot, ka viņas var iztikt. Vīrietim ir spēcīgākas ambīcijas. Darba spējīgā vecumā iztiekot ar to, ko priekšniecība atvēl, sievietes sevi apkrāpj. Ir saikne – mazāka alga, mazāki nodokļi, mazākas pensijas. Tas pierādīsies praksē,” uzsvēra juriste Zane Mūrniece un piebilda: “Ir jāceļ savs pašnovērtējums, un strī- dus gadījumos jāizrunājas, ja kompromiss neseko, tad jātiesājas. Ja ne citādi, būs vismaz morāls gandarījums, jo tiesas zālē nāksies aizstāvēties darba devējam.”
Komentāri