Ir aizgājusi dzīva leģenda. Nē, leģenda, protams, ir palikusi, bet tās miesiskais ietvars, kura vaibsti un žesti no bērnības man ļāvuši noticēt – mēs neesam tāli no akadēmiskās mūzikas izsmalcinātā pieskāriena, ka simfoniķu izspēlētās dzīves drāmas, kaislības un reflektācijas nav tikai kādu tobrīd nevienam neaizsniedzamu Vakareiropas inteliģentu privilēģija. Diriģents pēc savas sūtības un būtības ir mākslas, varas un cilvēcīguma apvienojums, un, nenoliegšu, šī aroda brāļu darbu vērot spēju nebeidzami. Taču vienmēr pat visu īpašo cilvēku vidū būs kāds, kurš bija, ir un būs vēl Īpašāks. Kā Mariss Jansons.
Jāatzīst, novembris šogad iezīmējies kā izcilnieku mūžības ceļa sākums – gleznotāja Džemma Skulme, akadēmiķis Jānis Stradiņš un tieši naktī no 30.novembra uz 1.decembri, tik simboliski – pussoli pirmajā Adventē –, 76 gadu vecumā aizgājis arī Maestro.
“Izcils diriģents un dažādas mūzikas interpretētājs, kurš spēja ar savu žestu pārliecināt un pakļaut orķestru mūziķus visā pasaulē,” tā par Jansona plašo muzikālo izpratni un spēju mērķtiecīgi komunicēt ar izpildītājiem saka pūtēju orķestra “Cēsis” diriģents Jānis Puriņš.
Lai gan nav bijusi iespēja tuvāk iepazīties, kā vien koleģiāli sasveicināties, par pasaulslavenā diriģenta spēju sevī apvienot ģenialitāti un cilvēcisku attieksmi “Druvai” stāsta arī Vidzemes kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis. Divdesmit gadus jaunākais diriģents atzīst, ka centies nepalaist garām iespējas vērot Maestro vadītos mēģinājumus, kā arī apmeklēt viņa koncertus. “Mariss Jansons bija vislabākais simfoniskās mūzikas latviešu diriģents, kādu vien zinu,” nešaubīgi skan pirmā amata brāļa atziņa, piemetinot, ka Jansonam izdevās izlauzties simfoniskās mūzikas pasaules pašos augstumos,par spīti tam, ka Latvijā tomēr dominē kora kultūra. Veismanis arī uzsver leģendārā diriģenta cilvēcīguma kvalitāti, ko augsti vērtējuši visi orķestru mūziķi. Tīmeklī rodamās arhīvu ziņas liecina, ka latviešu diriģents streikojis kopā ar Oslo filharmonijas orķestri un arī panācis no Norvēģijas valdības atalgojuma paaugstināšanu saviem mūziķiem. Taču paziņu un kolēģu atmiņās viņš iezīmējies arī ar ikdienišķiem neatvairāma biedriskuma žestiem, piemēram, Veismanis stāsta – viena no ASV labākajiem kolektīviem Pitsburgas simfoniskā orķestra vēl iepriekšējais vadītājs Lorins Māzels bija noliedzis mūziķiem sev pietuvoties un pat braukt vienā liftā, tādēļ tieši latviešu diriģents pārsteidzis orķestrantus ar nesamākslotu aicinājumu visiem braukt kopā, jo “mēs taču esam viena komanda”.
Jansons bija arī pirmais diriģents, kuram tika izrādīts lielais gods vadīt Vīnes filharmonijas Jaunā gada koncertus. Visā pasaulē vēroto gadu mijas koncertu viņš diriģēja pat trīs reizes – 2006., 2012. un 2016.gadā.
Jansona pēdējais koncerts Latvijā notika 2018.gada 13.maijā, kā arī bija paredzēta uzstāšanās šajā vasarā, tomēr veselības apsvērumu dēļ šī vizīte tika atcelta.
No iedzimtas sirds slimības savulaik aizgāja arī viņa tēvs, diriģents Arvīds Jansons. Smagu sirdslēkmi Mariss Jansons pārcieta jau 1996.gadā operas “La Bohème” diriģēšanas laikā, un kopš tā laika viņa veselība bijusi ļoti vārīga. Veismanis secina – mūsdienu attīstītajai medicīnai varam būt pateicīgi par tiem vēl vairāk nekā divdesmit gadiem, kuros Maestro dalījies ar talantu, nesaudzējot sevi ne fiziski, ne emocionāli. “Viņš sevi sadedzināja.”
Komentāri