Līdz maija vidum ļaudis var parakstīties par referenduma rīkošanu saistībā ar grozījumiem likumā „Par valsts pensijām”. Šādā veidā biedrība „Sabiedrība citai politikai” vēlas sev nodrošināt tautas simpātijas un atbalstītāju pulku. Un nešaubos, ka viņiem tas izdodas.
Kurš gan negrib sev un citiem lielāku pensiju vai citus labumus? Visi grib. Un, izrādās, ka tas ir pavisam vienkārši. Vajag tikai sarīkot referendumu, kurā tauta nobalso, ka grib lielas pensijas, lielas algas, labu valdību un gudrus bērnus — un taps attiecīgs likums.
Latvijas politiķi dažkārt mēdz viens otru apsaukāt par populistiem, lai arī ko šis vārds nenozīmētu. Viena no populisma izpausmēm ir runāt to, ko tauta vēlas dzirdēt. Tā ir orientēšanās uz tautas noskaņojumu, jo, darot tā, kā tauta grib, var iegūt popularitāti un reitingus. Pie mums modē ir vēl kāds jēdziens, kura nozīme ir teju pretēja — „nepopulāri lēmumi”. Tādus pieņem tie politiķi, kas domā, ka ar savu darbību raugās nākotnē un viņu lēmumi ir labi nākamībai, lai arī tie rada tuvredzīgās tautas protestus. Nepopulārs gandrīz vienmēr ir budžets, jo valsts naudu nedod visiem, kas to vēlas. Tomēr īstais iemesls, kāpēc Latvijas budžetam būtu jābūt nepopulāram, gan ir cits, proti, pārpalikums tiek panākts uz sociālā budžeta rēķina, lai gan tieši no tā maksātas pensijas.
Ideja par pensiju palielināšanu gan ir populārs lēmums — par spīti tam, ka Labklājības ministrija norāda: ar tik lielām pensijām, kādu sola „Cita politika”, pensiju nauda izbeigsies pāris gadu laikā. Un tad atkal būs jāpieņem nepopulāri lēmumi, atņemot lielās pensijas, palielinot pensionēšanās vecumu un paaugstinot nodokļus.
„Sabiedrības citai politikai” pārstāvis Aigars Štokenbergs stāsta, ka lielās pensijas gan nav jāmaksā no sociālā budžeta iekrājumiem. „Tas, ko mēs piedāvājam, ir līdzekļu iegūšana, efektivizējot valsts pārvaldi, samazinot valsts nelietderīgos tēriņus, izskaužot aplokšņu algas, kā arī mainot nodokļu sistēmu.”
Izrādās, ka A. Štokenbergs šādi jau nācis klajā ar jaunas partijas priekšvēlēšanu programmu. Galu galā, ja jau valstī pārvalde ir tik neefektīva, pastāv aplokšņu algas un valsts nauda tiek tērēta nelietderīgi, tas nozīmē, ka neviena no pašlaik valdībā vai Saeimā pārstāvētajām partijām nav spējīga neko sakārtot. Tāpēc nāks A. Štokenbergs ar komandu un visu izdarīs. Vien retorika pārlieku līdzīga citam sakārtotājam, vārdā Einars Repše, kas ar savu „Jauno laiku” arī savulaik solīja visu atrisināt, cīnīties pret ierēdņiem. Tā viņi sola vēl šobaltdien.
„Citas politikas” piedāvājums par pensijām jau no paša sākuma ir bijis popularitātes gūšanas projekts. Pirmkārt, likuma pants, par kura grozīšanu ir runa, attiecas uz pārejas noteikumiem, kas spēku zaudēs nākamā gada decembrī. Tas nozīmē — ja sociālais budžets līdz tam laikam vēl nebūs izjucis, pensionāriem jau tāpat tiks krietni palielināts sociālā nodrošinājuma pabalsts un līdz ar to arī pensijas. Un, kad spēku zaudēs pārejas noteikumi, pensijas tiks aprēķinātas tā, kā likumā ir plānots jau tagad.
Otrs aspekts, kas liek domāt par šo iniciatīvu tikai kā ļaušanos tautas noskaņojumam, ir neizskaidrotie piedāvātie koeficienti, ar ko sociālā nodrošinājuma pabalsts jāreizina. Atkarībā no darba stāža, šis pabalsts, kas pašlaik ir 45 lati, tiks reizināts ar koeficientu no 3 līdz 4,5. Tas nozīmē, ka minimālā pensija līdz nākamā gada 31. decembrim varētu svārstīties robežās no 180 līdz 270 latiem. Pašlaik koeficients, ar ko tiek reizināti šie 45 lati, ir robežās no 1,1 līdz 1,7. Un tagad jautājums: kāpēc jaunie koeficienti ir no 3 līdz 4,5? Kāpēc ne no 4 līdz 10?
Trešdaļai Latvijas pensionāru — tie ir vairāk nekā 150 tūkstoši cilvēku — ikmēneša ienākumi nepārsniedz simts latus. 68,9 procenti saņem pensiju robežās no 100 līdz 200 latiem. Ja cilvēks, kurš visu mūžu nostrādājis, saņem smieklīgu pensiju, protams, ir pamats rūgtumam, savukārt paraksts par referenduma rīkošanu var būt solis, lai kaut nedaudz atvieglotu smagos apstākļus. Tāpat jāņem vērā, ka pensijas jau kopš neatkarības atjaunošanas un iepriekšējā režīma sociālās sistēmas sagraušanas ir bijis jautājums, kura risināšana atlikta līdz laikam, „kad būs labāk”. Jostas savā laikā aicināja savilkt arī Andris Šķēle, panākot, ka strādājošie nevar saņemt pilnu pensiju. Šāda taupīšana uz mūžu nodzīvojušo cilvēku rēķina ir bijusi valsts pateicība par atdotajiem gadiem un maksātajiem nodokļiem. Līdz ar to ir saprotama cilvēku samērā lielā aktivitāte parakstu vākšanas vietās jau pirmajās dienās.
Un tomēr, paužot atbalstu kādai politiskai iniciatīvai, ir vērts paskatīties arī, kas tie par ļaudīm, kas aicina pulcēties zem saviem karogiem. „Citas politikas” pieeja pašlaik neliecina, ka viņi būtu gaismas nesēji, kas labāk par citiem labklājību dēstīs un valsti sakārtos. Viņiem vajag tikai parakstus. Ja būtu citādi, viņi vispirms atnāktu un atrastu naudu, tikai tad to dalītu pensionāriem un citiem, kam pietrūkst.
Komentāri