No pirmā punkta izriet nākamais, proti, tuvais konteksts sniegt lielāku iespēju vietējo laikrakstu slejās ieraudzīt stāstus par mums pašiem. Tas gan ir mērķis, uz ko būtu jātiecas jebkuram masu saziņas līdzeklim, taču, gribot negribot, stāstos par vietējiem notikumiem tas ir izdarāms vieglāk. Tādējādi mēs vēlreiz uzzinām par savu kaimiņu, par savu skolotāju, sētnieci, pārdevēju, pašvaldības darbinieku. Tieši tuvums, personīgā iesaiste un iespēja salīdzināt paša individuālo pieredzi ar avīzes piedāvāto saturu, vilina cilvēkus interesēties, kas jauns viņu pusē. Turklāt, ja cilvēkam interesē vietējās kopienas aktualitātes, viņam nav cita avota kā vien rajona avīze, jo neviens cits šo informāciju nevāks, neapstrādās un nenodos tālāk.
Trešais svarīgais elements ir vietējās publikas ģeopolitiskā ierobežotība. Vietējās kopienas nosacītā ierobežotība gan bieži vien nosaka arī to, ka redakcijām daudz interesantas informācijas nākas atmest, taču tanī pašā laikā tas pašiem laikrakstiem atvieglo dzīvi, jo savu ierobežoto telpu ir vieglāk pārzināt un, ja vien ir spēks un vēlēšanās, ir vieglāk sekot līdzi aktualitātēm un mēģināt ietekmēt procesus. Es saku „ja vien ir vēlēšanās”, jo ierobežotā teritorija nozīmē arī to, ka korespondentam un informācijas avotam ir lielākas iespējas, piemēram, nejauši iegādāties dzīvesvietas vienam otra kaimiņos. Tuvums vismaz liek apsvērt domu, ka nepatīkama incidenta gadījumā viņiem būs grūtāk izvairīties vienam no otra un ka visi par visiem visu jau tāpat zina. Tātad, ģeogrāfija un administratīvais iedalījums ir vietējo masu saziņas līdzekļu spožums un posts, dziļāka savstarpējā integrācija nozīmē vairāk apdomas savos izteikumos, mazāk kritisku viedokļu un lielāku nozīmi personiskiem kontaktiem.
Svarīgs ir vēl kāds aspekts. Lai gan Latvijas reģionālo laikrakstu vidū var atrast vairākas stilistiskas līdzības, kas būtu skaidrojamas ar dažādiem sociāli, demogrāfiski, ģeogrāfiski un ekonomiski noteiktiem faktoriem, tomēr gribu uzsvērt, ka reģionālajiem laikrakstiem iespējas kopēt vienam otra saturu ir krietni mazākas nekā nacionālajiem masu saziņas līdzekļiem. Tādējādi izpaužas bieži vien novērojamās vietējā laikraksta monopoltiesības uz vietējo informāciju, jo šī niša acīmredzot nav tik vilinoša, lai mudinātu daudzus duelēties konkurences cīņā. Izmantojot monopolstāvokli un savas teritorijas tiesības, vietējais laikraksts un tā līdzstrādnieki apzināti vai neapzināti meklē un piedāvā savai kopienai un mērķpublikai piemērotu saturu. Samērā maz ir papildus informācijas kanālu, kas no malas pateiktu priekšā aktualitātes noteiktā pilsētā, rajonā vai citā kopienā – tas viss jādomā pašiem.
Piektais, ko vēlos pieminēt, ir vietējās avīzes mēģinājumi formēt kopienas identitāti. To visvienkāršāk ir izdarīt, parādot savas atšķirības – vēlams, pozitīvās – no citām kopienām. Pozitīvas pašidentitātes veidošanā svarīga ir arī integritātes, kopības sajūta ar pārējo sabiedrību, proti, lai laikraksts ar piedāvāto informāciju nelec ārā no visa pārējā informācijas konteksta, bet gan konkretizē, papildina un personisko to. Šim lielisks piemērs ir gadījumi, kad vietējais laikraksts sazīmē kādā plaši pazīstamā cilvēkā savu novadnieku un lasītājiem saka – lūk, viņš ir mūsējais, viņš ir nācis no mūsējiem un joprojām ir mūsējais! Tāpat, vietējiem pārstāvjiem piedaloties nacionāla līmeņa pasākumos, kopienā tiek attīstīta apziņa par piedalīšanos svarīgos un plašos procesos. Šeit par piemēru var minēt Dziesmu svētkus, kur mūsējie kori un deju kolektīvi veido daļu no visas Latvijas pasākuma.
Šīs ir tikai dažas no niansēm, kas šodien ne tikai nodrošina vietējā laikraksta pastāvēšanu, bet arī stabilu vietu kopienas informācijas aprites jomā. Par notikumiem Latvijā vai ārzemēs katrs var uzzināt pats, taču reģionāla rakstura informācijas specifika nosaka to, ka vietējais laikraksts joprojām ir neatņemama sociāli aktīvu kopienas iedzīvotāju informatīvās vides daļa. Šāda situācija laikrakstiem ir izdevīga, lai gan nereti tā nestimulē attīstīties, jo lasītājs, saņemot kāroto vietējās informācijas devu, nereti ir gatavs piedot daudz vairāk nekā pieprasīt. Tomēr jāteic, ka „Druvas” desmit tūkstoši numuru piedāvā gana plašu materiālu attīstības līknes zīmēšanai.
Komentāri