Latvijā
Prezidents dodas uz Afganistānu. Latvijas prezidents Valdis Zatlers ir pirmais no Baltijas valstu prezidentiem, kas apmeklējis Afganistānu un ticies ar šīs valsts politiskajiem līderiem. Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā uz Irāku latviešu karavīrus apraudzīt nedevās, lai gan tāpat veltīja lielu uzmanību mūsu karavīru gaitām. V. Zatlers pie viena gan apciemos Latvijas karavīrus, kas dien šinī zemē, gan tās augstākās amatpersonas, lai ar viņiem un Starptautisko drošības palīdzības spēku (ISAF) vadību pārrunātu Latvijas līdzdalību, uzturot kārtību Afganistānā.
Latvijas pārstāvju dienests Afganistānā pašlaik ir mūsu valsts lielākais devums starptautiskās palīdzības misijās (mūsu karavīri strādā arī Kosovā). Nemieru plosītajā Āzijas valstī dien gan Nacionālo Bruņoto spēku karavīri, gan policisti, tur strādā arī attīstības padomnieks – Ārlietu ministrijas Drošības politikas departamenta NATO un Eiropas Drošības nodaļas trešais sekretārs Pēteris Veits, kas Afganistānā uzturēsies līdz nākamā gada 31. maijam.
ISAF līdz ar Latvijas pārstāvjiem dien vēl 36 valstu karavīri, un viņu uzdevums ir nodrošināt Afganistānas pagaidu valdībai un ANO personālam drošu darbības vidi. Afganistāna par vienu no pasaules karstajiem punktiem kļuva 2001. gadā pēc tam, kad ASV, reaģējot uz 11. septembra terora aktiem, deva triecienu Afganistānā valdošajam talibu režīmam, kas nu atkal atgūst spēkus. 2003. gadā kontroli pār rietumvalstu militārajām operācijām Afganistānā pārņēma NATO un tās veidotie ISAF. Šī ir pirmā reize NATO vēsturē, kad šī organizācija iesaistās militārās operācijās ārpus Eiropas.
Konferencē vētī žurnālistikas kvalitāti. Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Universitātes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības rīkotās konferences laikā dažādu jomu pārstāvji runāja par vārda brīvību, tiesvedību jautājumiem, koncentrācijas draudiem, īpašnieku ietekmi uz masu saziņas līdzekļa saturu un citiem jautājumiem.
Konferencei tika dots nosaukums „Latvijas masu mediju loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā”.
Laikraksta „Diena” šim pasākumam veltītā publikācijā vairums aptaujāto zinātāju norādīja, ka žurnālistikas kā sargsuņa loma Latvijā nav diez ko spēcīga. „Mediju telpu piepilda pasīva sekošana politiskajai dienaskārtībai,” uzskata Vidzemes augstskolas lektors Jānis Juzefovičs. „Vakaros noskatoties ziņu pārraides, var redzēt, ka žurnālisti bijuši tajās pašās sēdēs un preses konferencēs. Ir sagatavoti ļoti līdzīgi materiāli, netiek veikta dziļāka analīze. Pētnieciskā žurnālistika ir fragmentāra, epizodiska un mediji vairāk pilda atstāstošo funkciju, nepaskaidrojot, ko tas nozīmē, kādas tam sekas un kāpēc tas tā notiek.” Sociālantropologs Roberts Ķīlis teic, ka masu saziņas līdzekļi ir „nedaudz bezzobaini sargsuņi”, jo pārlieku maz pievēršas rīcībpolitikas izvērtējumiem. „Inflācijas plāna analizēšana notiek tikai caur prizmu „cik stulba ir valdība”, saka R. Ķīlis.
Savukārt Latvijas Universitātes asociētais profesors Ābrams Kleckins norādīja, ka „sargsuņa” loma masu saziņas līdzekļiem nebūt nav svarīgākā – būtiskāk, lai žurnālisti palīdzētu ļaudīm saprast notiekošo. „Sabiedrībai pienākas tiesības saņemt informāciju, bet tās ir maz, analīzes daudz par maz. Tātad dzīvojam no baumām, klačām, nevis no reālas informācijas,” saka Ā.Kleckins. „Mediji dzīvo no skandāliem, cilvēki zaudē ticību, ka var kaut ko mainīt. Tas, ka par to sāk runāt, rāda, ka tomēr notiek pozitīva attīstība. Es nedomāju, ka tas ir ātri izdarāms, taču mēs ejam uz priekšu lēnāk, nekā sabiedrībai būtu vajadzīgs.” Nedēļa pasaulē
ASV grib mieru ar Ziemeļkoreju. Ja Ziemeļkoreja atteiksies no kodolieroču programmas, ASV ar to varētu noslēgt miera līgumu – tā pēc pagājušās nedēļas tikšanās ar Dienvidkorejas līderi Ro Mūhjunu pavēstīja ASV prezidents Džordžs Bušs. Viņš runāja par jaunu „drošības vienošanos” Korejas pussalai, kas būtu iespējama, ja Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čen Irs atmestu ideju par kodolieroču izstrādāšanu, ziņo „Reuters”.
Kad R.Mūhjuns lūdza viņam šo ideju precizēt, Dž.Bušs bija izvairīgs, bet to var skaidrot ar Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas attiecību raksturu, proti, pēc Korejas kara, kas ilga no 1950. līdz 1953. gadam, abas valstis noslēdza pamieru, bet līdz miera līgumam pašas tā arī nav nonākušas. ASV šajā karā atbalstīja Dienvidkoreju un joprojām tās teritorijā ir izvietojusi 30 tūkstošus savu karavīru.
Dž.Bušs arī pauda cerību, ka Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas līderu tiešās sarunas, kas plānotas šomēnes Phenjanā, vainagosies panākumiem. ASV un Ziemeļkorejas attiecības uzlabojās gada sākumā, kad Ziemeļkoreja piekrita slēgt vienu no lielākajiem – Jonbjonas – kodolreaktoru apmaiņā pret ekonomisko palīdzību. Reaktoru bija paredzēts slēgt jau aprīlī, taču dažādu nesaprašanos dēļ beidzot tas tika izdarīts jūnijā. Līdz gada beigām Kims Čen Irs solījis partnervalstīm sniegt informāciju par savu kodolprogrammu un ļaut pārliecināties, ka vienošanās par kodolobjektu slēgšanu patiešām tiek pildīta.
Polijas parlaments atlaiž sevi. Pagājušajā piektdienā Polijas parlaments nobalsoja par visu deputātu mandātu nolikšanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu.
Pagājušajā mēnesī Polijas valdībā izcēlās korupcijas skandāls, kura laikā tika izvirzītas apsūdzības Andžejam Leperam, kurš vada vienu no koalīcijas partijām. Ārkārtas vēlēšanām jānotiek ne vēlāk kā 45 dienu laikā kopš parlamenta atlaišanas, norāda BBC. Vēlēšanās Polijas premjera Jaroslava Kačiņska partijai „Likums un taisnīgums” nāksies sacensties ar opozīcijā esošo “Pilsonisko platformu”, kas ir mazāk eiroskeptiska, arī iepriekšējās parlamenta vēlēšanās abas partijas bija galvenie konkurenti.
Bijušais Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis intervijā vācu žurnālam „Vanity Fair” paudis, ka pašlaik pie varas esošie brāļi Kačiņski – prezidents Lehs un ministru prezidents Jaroslavs – grauj valsti. A.Kvasņevskis uzskata, ka Polijā demokrātija pašlaik atrodas uz naža asmens un ”tiek iznīcināti politikas standarti”. „Kačiņski balstās uz cilvēku bailēm, viņi izspiež jaunos un progresīvos un aizvien vairāk izmanto slepenos dienestus un izsekošanas metodes,” uzskata bijušais prezidents. Tāpat viņš kritizē Polijas līderu pašreizējo politiku attiecībās ar Vāciju.
Komentāri