Pārlasīju kādu senu žurnālu, kurā intervēts neiroķirurgs, sporta fiziologs, Sporta akadēmijas mācībspēks, Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs Edgars Brēmanis un viņa kundze Silvija, kurai atklāts krūts vēzis. Dalīšos nelielā intervijas fragmentā, kas mani ārkārtīgi aizkustināja.
Citēju (I. Raiskums “Medicus Bonus”, 2012.): “Silvija: Man liekas, Brēmani, ka tu pārdzīvoji vairāk! Sākumā viena diena gan bija tāda, ka Brēmanis mani pierunāja. Pirms operācijas biju pilnīgi vesels cilvēks, nepazinu savu ģimenes ārstu! Arī tad, kad paši jau sapratām, ka labi nav – domāju – neiešu ne pie kāda daktera! Un tad pienāca tā diena – un pēc tās es paļāvos un pakļāvos. Es gulēju gultā, viņš man apgūlās blakus un pie auss runāja, un runāja: saproti,vajag operēt, citādi vēlāk sāpēs, plēsīs iekšas, ja neoperēs būs sliktāk. Viņš man draudēja, jā. Ka neoperēts tas būs vēl šausmīgāks… Tad man palika viņa žēl. Es teicu: “Labi, Brēmanīt, es iešu.”
Tā mēs aizgājām pie ķirurģes Sarmītes Baltkājes. Viņa, kā paskatījās, tā uzreiz: “Pupu
nost!” Pēc tam bija konsīlijs. Dzirdēju, ka dakteri savā starpā klusi apspriežas: “Vēl paspēsim? Nu, labi – griežam!” Baltkājei – cepuri nost! Kad viņa man pateica, ka tas ir ļaundabīgais, teicu: “Bet, dakter, varbūt nevajag tērēt valsts naudu – labāk vajag iztaisīt vienu tinkš!” “Kas par tinkš?” viņa prasa. Es saku: “Nu, tramvajs vai vilciens…Tu ej – tinkš! – un viss kārtībā, visiem miers, un tu ar vienu reizi esi gatavs!” Uz ko viņa atbildēja: “Var arī neiznākt tāds riktīgs tinkš! Ko tad jūs gribat – lai Edgars jūs ar ratiem visu mūžu vadā?” Tā viņa man pasaka! Un es sapratu, ka tā jau nevarēs vis…”
Pēc izlasītā aizdomājos, ka zinu ļoti daudz sirmgalvju, kuri vēl arvien viens otru ļoti uzpasē. Ielāgojuši viens otru tik dziļi un patiesi, ka saprotas bez vārdiem. Un, jā! – viņi spītīgi dzīvo, jo it kā nolemj, ka tas otrs bez viņa nevarēs, viņam būs grūti un vientuļi, tāpēc jāturpina, lai tur vai kas.
Manos rados ir līdzīgs gadījums. Vīra omei aizdomīga bumbuļa dēļ noņemta krūts. Opis nepagurdams aptekalē viņu, izdabājot, kā nu vien māk. Dažbrīd jau arī abi sapukojas, jo omei patīk braukt uz tirgu, kā lielai šuvējai taču jāparāda jaunā štāte, jānopērk kāds jauns flokša stāds. Ieripo mašīna pagalmā, opis pikts izkāpj no mašīnas, atver omei durvis, palaiž kundzi pa priekšu. Vaicājam: “Ko tad neko nenopirkāt? Vai maz bijāt līdz tirgum?” Opis, klusi nobubinādams, atsaka: “Dāmai jau nekas nebija pa prātam.”
Taču vienā vēlā rudens vakarā opim kļuva ļoti slikti, viņu ar ātrajiem aizveda uz slimnīcu. Bija grūti saprast, kurš vairāk sasirdzis, ome vai opis. Tik noklausījāmies sarunu, kad abi sazvanījās un ome asarainā, trīcošā balsī teica: “Tu tikai nepaliec, dzirdi! Brauc mājās! Es tev visas konfektītes atdošu! Es tevi vairs nekomandierēšu. Tu
taču zini, es viena bez tevis nevarēšu.”
Un tā viņi dzīvo vēl šodien – ar prieku, ar humoru un biš, biš asarām. Kā divas konfektītes, tik vienā papīriņā. Mīl bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus, taču visvairāk viens otru.
Komentāri