Brunčiem plīvojot, kājām viegli cilājoties, aizvadīti Dziesmu un deju svētki. Daudz diskutēts par latviešu stalto stāju, iznesību un veiklību, kādu spējam demonstrēt, diemžēl, tikai reizi piecos gados, kamēr pārējā laikā uz ielas viens otram pretī ejam sakumpušu muguru un pazemīgu, izvairīgu skatienu, it kā blakus stāvētu vagars ar pātagu un liegtu mums savu nacionālo pašapziņu.
Tikai reizi piecos gados, uzvelkot tautastērpu, jūtamies stipri un vienoti, ilgojamies pēc piederības šai zemei un cildinām kaut kur dziļi paglabāto latvieša kodolu. Kaut mēs ar tādu attieksmi ik dienu ietu pretī savas tautas labklājībai, apzinoties, ka esam šīs zemes, ko tik mīļi dēvējam par tēvzemi, patrioti. Bet varbūt nemaz neesam? Varbūt viss nivelējams tikai līdz Dziesmu un deju svētku patriotismam? Tāda viena nedēļu gara ārišķīga patikšana būt par savas dzimtenes, savas izcelsmes daudzinātāju, kamēr pārējā laikā gānāmies, nievājam un nomelnojam paši savu Māras zemi.
Tāds liels, skaists un ļoti dārgs teātris, kas lēnām pārtop par komerciālu pasākumu ar mērķi izrādīties, lai piesaistītu ārvalstniekus, atvilinātu radus, kas pirms daudziem gadiem izceļojuši uz ārvalstīm, iekasētu bargu naudu par biļetēm, nakšņošanām viesnīcās un pabarošanu uz katra stūra esošajās kafejnīcās, restorānos. Bez šaubām, arī no tā ir savs ieguvums, nenoliegsi.
Patiesībā ne nu šķīstas, ne nu naivas un tīras kā akas ūdens tās mūsu tautumeitas, un neba tik diži tie tautudēli, kas sargā mīļās māsas godu. Protams, uz visiem nevar attiecināt vieglu uzdzīvi, jo ir cilvēki, kuri publiski neaizraujas ar šādām miesas kārībām, taču šķīstības plīvurs nokrīt brīdī, kad atver sociālo tīklu “muklājus” un, pašam negribot, esi kļuvis par izvirtību liecinieku.
Tautumeitai zem svārkiem pie kājas cieši pietīts, kā pašu tinēju dēvēts, “komplektiņš”- “Bonaparte” un “Rīgas Balzāms”. Bildes no uzdzīves, kurās līdz nepazīšanai pārvērstie naivie vaibsti mīcās pa “cēlā tautudēla” klēpi kādā Rīgas krogā. Nākamajā rītā Latvijas Televīzijas ēterā klaja un ar lielīgumu pielieta atzīšanās, ka vakar gājis tik jautri, ka kas zin’, kā, kur un ar ko viss beidzās. Plānā zupīte smaržo gardi, bet nez’ vai iekšā turēsies, taču jāpārvar paģiras, kaut kā sevi jādabū pie dzīvības, jo vakarā jādejo lielajā šķīstības koncertā.
Vai gan aizliegsi jaunam būt trakam un nebēdnīgam? Protams, nē. Arī mūsu klasiķu garadarbos minēti dažādi grēki un grēciņi, flirts, nebēdnības, kas piedienas jauniem, taču skumdina kas cits. Skumdina, tas, ka šī nakts uzdzīve, alkohola pielietās ballītes, skurbuma intrigas tiek liktas sociālajos tīklos kā kaut kas ievērības cienīgs, ar ko lepoties.
Komentāri