9. maijs ir Eiropas diena. 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis iepazīstināja ar savu ideju par vienotu Eiropu, kas ir priekšnoteikums mieram un saskaņai kontinentā. Šī ideja kļuva par vienu no pamata akmeņiem mūsdienu Eiropas Savienībai (ES).
Deklarācijā R.Šūmanis izklāstīja ideju, ka Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražotnes ir jānodod pārnacionālas iestādes pārraudzībā. Šī iestāde vadītu organizāciju, kurai varētu pievienoties arī citas valstis. Tādējādi tiktu likti pamati jaunās Eiropas ekonomiskai attīstībai, un tas padarītu dalībvalstis par sabiedrotajām un izslēgtu iespēju, ka to starpā veidojas militāri konflikti. R.Šūmanis arī paredzēja, ka Eiropas ogļu un tērauda kopiena varētu pāraugt plašākā un dziļākā Eiropas valstu sadarbībā — izveidotos kopēji tirgi un paplašinātos ražošana. Eiropas ogļu un tērauda kopiena līdz ar Eiropas atomenerģijas kopienu un Eiropas ekonomikas kopienu bija viena no organizācijām, kas vēlāk veidoja pamatu ES struktūrām.
Ideja par vienotu Eiropu bija laba pirms 58 gadiem un ir laba arī tagad. Šī organizācija ir parādījusi, ka viens no tās efektiem ir stabilu attiecību veidošana valstu starpā. Karš vienkārši vairs nav iedomājams, jo ekonomika līdz ar citām valstiski svarīgām jomām ir integrēta pārnacionālā organizācijā, kas pie viena uzrauga dalībvalstis un nepieļauj, ka Eiropā rodas kāds totalitārs režīms.
Tanī pašā laikā ietekmēt notikumu gaitu ārpus savām robežām, bet tuvu pie tām ir bijis problemātiski. Elpu ievilkt savienība tā īsti var tikai kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, jo līdz tam tā pasaules politiskajā kartē izskatījās kā „iespiesta” starp divām reālām lielvarām — ASV un Padomju Savienību. Un arī tad dvaša neko spēcīga nebija — to labi parādīja militārie konflikti 90. gados Balkānos. ES pieļāva, ka tie notiek, un tas, ka bijušais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs mira Hāgā tiesvedības laikā, nevis Belgradā, diez vai uzskatāms par pietiekami lielu ārpolitisku panākumu. Situācija tagad gan ir mainījusies — piemēram, tagad ES spēki uzturas Āfrikas valstī Čadā, lai nodrošinātu patvērumu Sudānas bēgļiem.
Globālā līmenī ES ir likumsakarīgs veidojums. Ar centralizācijas palīdzību ir radīts spēcīgs reģionālais centrs kā pretmets ASV un Austrumāzijas politiski ekonomiskajiem centriem. 2000. gadā pieņemta Lisabonas stratēģija paredzēja līdz 2010. gadam ES padarīt par dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Jau pāris gadus ir bijis skaidrs, ka šīs ambīcijas nebūs realizējamas, un pašlaik lielāks akcents tiek likts uz nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi. Tomēr ES balss pasaulē ir jūtama: ES labā strādā 45 tūkstoši diplomātu, tā ar 85 miljoniem eiro gadā ir lielākais atsevišķais palīdzības sniedzējs pasaulē. Lielākais gan ne vienmēr ir efektīvākais.
ES ir politisks un ekonomisks spēks, kas palīdz attīstīties sev — piemēram, sniedzot fondu līdzekļus mazāk attīstītām valstīm, tai skaitā Latvijai. Arī politiskā ziņā ir ieguvumi, un attiecībās ar Krieviju Latvijas pozīcija ir kļuvusi drusku stabilāka. Cits jautājums, cik Latvijas pārstāvji prasmīgi spēj cīnīties par mūsu interesēm, ja sniegums ne vienmēr ir labākais, Eiropas Savienība tajā nav jāvaino. Tāpat kā nav jāvaino par ekonomisko migrantu plūsmu un jauno klaida latviešu paaudzi — tā bija un būs Latvijas problēma un nespēja ar sevi tikt galā.
Tomēr, kā allaž, skaitļojot plusus un mīnusus, var nonākt arī pie secinājuma, ka bez ieguvumiem ir arī zaudējumi. Var teikt — kam Latvijai šī vienotās Eiropas ideja, ja tā mums maksāja cukura nozari? Ko līdz Latvijas karogs pie Eiropas Parlamenta ēkas Briselē, ja tas negarantē vienlīdzīgas pozīcijas visām dalībvalstīm? Par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem ir pamats norādīt ne vienā vien aspektā. Piemēram, kamēr vecās dalībvalstis saņem lielas subsīdijas lauksaimniecībai un var ražot lētu pienu un citus izstrādājumus, daļa mūsu zemnieku nesaņem tik lielu piena iepirkuma maksu, lai varētu izdzīvot. ES nodrošina brīvu finanšu plūsmu, kam arī ir negatīvi aspekti, jo pie mums bez traucējumiem ieplūst sveša nauda, karsējot Latvijas ekonomiku un ļaujot cilvēkiem aizņemties un tērēt rītdienas un parītdienas algu jau tagad. Šiem efektiem Eiropas idejas vārdā esam piekrituši.
Šī gada martā veiktā publiskā viedokļa aptaujā secināts, ka 46,7 procenti Latvijas iedzīvotāju dalību ES nevērtē ne labi, ne slikti. Pozitīvi to vērtē 21,9 procenti, bet negatīvi — 28,3 procenti. Kopš 2004. gada, kad ES iestājāmies, šie dati rāda zemāko eirooptimisma līmeni, savukārt audzis ir ne tikai pesimistu, bet vienaldzīgo skaits. Tas labi parāda Latvijas priekšstatu par vietu savienībā — it kā daudz kas nepatīk, taču, ja reiz tur esam, projām arī negribas.
Komentāri