Nesen sociālajā tīklā “Facebook” pamanīju domubiedru grupu “Cēsis Diskusijas”, kas, raugoties pēc informācijas, saistīta ar Cēsu novadu. Nospriedu: “O, tas varētu būt noderīgi un interesanti!” Palasot ziņas un ierakstus, kas grupas lapā tiek publiskoti vai ar kuriem grupas administratori dalās tālāk, aizrautības pilnā oma mazliet noplaka. Skaidrs, ka diskusiju grupa izveidota ar mērķi nevis iedvesmot, izcelt to labo, kas pilsētā un novadā notiek, bet gan meklēt skabargas.
Skumji, jo šķiet, ka mums jau tāpat pietiek pesimisma, negatīvisma un tendences mūžīgi gausties par visu pie katras izdevības. Par piemēru minēšu vienu ierakstu, kuru pamanīju, sākoties Adventes laikam. “Cēsu pilsēta nav izdekorēta Ziemassvētkiem, bet jūs jau lūdzat ieplānot datumus Cēsu pilsētas svētkiem.[..] Par Ziemassvētku dekorācijām Cēsu pilsētā – šodien izstaigāju Cēsu pilsētu krustu šķērsu, tumšs kā peklē, Rožu laukumā knapi mirdz eglīte ar vecajiem rotājumiem… Cēsu novada pašvaldība, kur ir iztērēti nepilni 200 000 EUR par svētku rotājumu iegādi un uzturēšanu Cēsu pilsētā! Kur ir šie rotājumi? Neredzu,” sašutuma pilno ziņu zem autores Kristas Sīles vārda publisko diskusiju lapa.
Lasu un prātoju, vai tiešām cilvēku tendencei gausties un piekasīties nav gala un malas? Ja esošajā ziemā ar dārgo elektrību un kopēju dzīves izcenojuma kāpumu pilsēta būtu vienās Ziemassvētku gaismiņās, vai tad atkal nebūtu kāda cita kundze vai rūgtuma pilns kungs, kas atrastu laiku, lai pasūkstītos, cik izšķērdīga ir pašvaldība, ka esošajos apstākļos atļaujas šādi izniekot līdzekļus elektrības rēķiniem nevajadzīgos rotājumos pilsētā?
Paraugoties uz vēl dažiem šīs lapas ierakstiem, secināju, ka šādas diskusijas mani absolūti neinteresē un neuzrunā. Kāda gan vērtība sarunām, kas atstāj sāju un riebīgu pēcgaršu pārdomām? Par šo mūsu tautas iezīmi gan pārliecinos ne pirmo reizi. Pirms gada, kad piedalījos rakstnieku konkursā, pievienojos kādai grupai, kas sevi dēvē par grāmatu apskatniekiem Latvijā un izvēlējušies “Facebook” kā vietu, kur pulcēties jauniem autoriem – dalīties ar darbiem, pārrunāt idejas un novērtēt kolēģu veikumus. Pāris nedēļas tur pabiju, līdz mani pārņēma tieši šādas pašas drūmas atskārsmes, ka mūsējiem dikti patīk negatīvisms, citu zākāšana un nevajadzīgi stipra kritika. Grāmatlasītāju lapā netrūka pat asu vārdu apmaiņas starp vietējiem rakstniekiem, kas jau savus darbus izdevuši, tai skaitā pat bērnu grāmatu autoriem!
Reizumis nudien ir sajūta, ka mēs neprotam novērtēt to, kas ir, jo atrodam katru iespēju tikai pačīkstēt par kaut ko, pakritizēt, nopelt un nonicināt. Vai nebūtu labāk, ja katrs spētu novērtēt kaut vai to, ka tomēr dzīvojam brīvā valstī, bez kara, bez bada, bez dabas katastrofām? Visiem tiem aktīvajiem viedokļa paudējiem, kas salīkuši slēpjas aiz datora ekrāniem, vēlu gaišus, mierīgus un sirdssiltus svētkus!
Komentāri