Digitalizētajā un modernām tehnoloģijām pārpludinātajā laikmetā ar pārākuma apziņu domājam par laikiem, kad senči krēslas stundas vadīja pie skalu uguns. Runājam par drūmajiem viduslaikiem, līdzjūtīgi nopūšamies, ka toreiz vajadzēja dzīvot bez veļas un trauku mazgājamām mašīnām, televizoriem, datoriem. Tā teikt, kādas šausmas, kāda tumsonība.
Bet var uz to paraudzīties pavisam citādi. Uz tādām domām raisīja sabrukušais lielveikals un somu inženiera Tomasa Kaljasa atzinumi, ka Zolitūdes veikalā lielākā puse no konstrukcijām izmantotā materiāla nav pildījusi nekādu slodzes nešanas funkciju. Viņaprāt, šis risinājums bijis ne tikai absurds no inženiertehniskā viedokļa, bet arī ekonomiski pilnīgi nepamatots un izšķērdīgs.
Tam pretī varētu nolikt pilis, baznīcas, katedrāles, kas uzbūvētas 15., 16., 17.gadsimtā un priecē joprojām. Kaut vai Svētā Pētera bazilika Vatikānā, kas joprojām platības ziņā ir lielākā baznīca pasaulē.
Toreiz nebija datoru, citu ierīču, kas veic aprēķinus, viss notika meistara galvā, aprēķinus veica uz papīra. Nebija pārgudras būvniecības tehnikas un instrumentu, nebija n-to būvuzraugu, bet ēkas stāv, spītējot laikam un laikmetiem. Bet būve, kas, ja var ticēt teiktajam, tika uzraudzīta, pārbaudīta, sabruka. Varbūt esam kļuvuši nevis gudrāki, kā gribam apgalvot, bet tieši otrādi?
Laikam digitalizācija padarījusi mūs bezrūpīgus, tik ļoti paļaujamies tam, ko iedos datorprogrammas, ka pat cilvēciski to nekontrolējam. Ja dators saka, ka jumtam jātur, tātad jātur. Ja ne, jumts pats vainīgs. Tā daudzās jomās zaudējam cilvēcisko niansi, kļūstam par datoru kalpiem, pildām to, ko tie mums saka.
Zudusi atbildība. Tajos laikos galvenais meistars atbildēja par visu procesu, zinot, ja kaut kas nebūs kā nākas, galva ripos. Tagad atbildīgo tik daudz, ka realitātē nav neviena, un visi zina, ka allaž varēs novelt uz kādu citu, kurš it kā nav izkontrolējis. Bet ja būtu viens galvenais atbildīgais, kurš atbildētu ar savu vārdu, atmatu, mantu, labi, neteiksim, dzīvību, bet brīvību, situācija būtu citāda.
Pieļauju, ka tā laika arhitekti, redzot mūsdienu situāciju, no šausmām (bet varbūt smiekliem par mūsu izcilo arhitektūru) kapā jau sen apgriezušies neskaitāmas reizes. Jānis Gabrāns
Komentāri