“Vidējam latvietim mājās ir maiss vai kaste, vai arī atvilktne plastmasas maisiņiem,” izlasot šo apgalvojumu, pasmaidīju. Esmu vidējā latviete. Virtuvē man ir glīta atvilktnīte, kurā ielieku plastmasas maisiņus, kas lieti noder sadzīvē.
Tālāk apgalvojumā teikts, ka vidējais latvietis, kuram mājās netrūkst plastmasas maisiņu, uz pārdevēja jautājumu – vai vajadzēs pirkumiem maisiņu – atbild ar jā. Te nu var arī nepiekrist. Mācos teikt nē, tāpēc izvelku no somas auduma maisiņu pirkumiem. Dažā pārtikas veikalā ir iespējams paņemt papes vai skalu kasti, kurā var salikt iegādāto produktu un aiznest līdz mašīnai. Pati kaste saimniecībā var noderēt. Ja ne – pie daudzdzīvokļu mājām jau ierasta lieta ir konteiners papīram un metālam. Metot tajā, ir apziņa, ka rūpējos par materiālu otrreizēju pārstrādi un mazinu atkritumu kalnu rašanos.
Nav šaubu – vidējie latvieši ir ar paradumiem, kas izveidojušies laika gaitā. Vidējais latvietis šo to saglabājis arī no sociālisma diktētiem paradumiem un šo to piesavinājies no brīvās ekonomikas parādībām. Sociālismā augušajiem prātā, kādu apbrīnu un pielūgsmi izraisīja plastmasa, kad tā parādījās kā sadzīves priekšmets. Kurš gan negribēja, lai no Rietumeiropas valstīm atved krāsainu plastmasas maisiņu?
Sākām dzīvot citā laikmetā, un tajā plastmasas izstrādājumi sāka uzvaras gājienu. Viss un visur tika iepakots plastmasā, tajā skaitā pārtika, apģērbs, grāmatas. Ar laiku visur kur – pagalmos, ceļmalās, jūrmalā un mežos – varēja ieraudzīt nomestu plastmasas taru, visvairāk jau caurspīdīgos maisiņus. Tas notika ne jau bez vidējā latvieša paraduma, kā atbrīvoties no mazvērtīgās plastmasas.
Lai nekļūtu par plastmasas valsti, bija jādomā, kā cilvēkus atradināt katru nieku likt savā plastmasas maisiņā. Uzglabāšanai vai pārnēsāšanai tika piedāvātas alternatīvas, sākās saprātīgāka materiālu izmantošana. Vidējam latvietim saprātīgi risinājumi ir pieņemami, viņš tiem cenšas sekot. Tāpēc daudzās mājās ir kaste vai atvilktne tiem pašiem plastmasas maisiņiem.
Komentāri