Ar roku rakstīta vēstule. Rakstīta uz papīra vai pastkartes, iemesta pastkastē, lai pēc dažām dienām sasniegtu adresātu. Paaudzei, kam tagad ir gadi desmit, tā, visticamāk, ir kaut kāda eksotika, viņi varbūt pat nesaprot, kāpēc rakstīt, gaidīt, lai atbildētu, un atkal gaidīt, ja ar vacapa palīdzību viss notiek tūlīt un tagad. Jā, ātrums ir iegūts. Bet cik daudz ir zaudēts!
Par to īpaši lika aizdomāties pirmdienas vakarā Latvijas Televīzijā demonstrētā dokumentālā filma “Dzejnieks un Auķis” par Imantu Ziedoni un Ausmu Kantāni. Filma balstīta viņu vēstulēs, ko rakstījuši viens otram, un katra no tām bija gluži vai literārs darbs. Un šis nav vienīgais nesenais dokumentālais stāsts, kas balstīts vēstulēs, tāds veidots par I. Ziedoņa un Ojāra Vācieša, par Eduarda Veidenbauma un Kārļa Veidenbuma saraksti. Tieši vēstules ir liela daļa no pasaules vēstures mantojuma, vēstules, ko rakstījuši valdnieki, politiķi, rakstnieki, aktieri. Šajās vēstulēs iespējams izsekot ne tikai cilvēku, bet arī valstu un pasaules likteņiem. Arī izsūtīto tautiešu vēstules savējiem ir vesela bagātība, kas tiek glabāta ģimenes arhīvos, muzejos. Visas glabā šo cilvēku rokrakstus, prasmi izteikties, konkrētā laika iezīmes, rakstības stilu un vēl tik daudz ko.
Kas paliks tagad, kad sarakste notiek internetā, īsziņās un vacapā? Vai mūsu laika rakstnieki, politiķi saglabās saraksti? Visticamāk, nē, un, pat ja kāds kaut ko noglabā tīmeklī, mākonī, datorā, varbūt pat izdrukātā veidā, tas viss būs krietni bezpersoniskāks un, pieļauju, pazudīs starp daudziem dokumentiem, kādā brīdī pat nonāks makulatūrā. Jo tā būs tikai apdrukāta lapa, kas tik maz varēs pastāstīt par rakstītāju. Bet ir tik aizraujoši aplūkot senās vēstules, priecāties par skaistajiem rokrakstiem, cilvēku izdomu, izdaiļojot vēstuli ar zīmējumiem, ornamentiem. Tad vēstules rakstīšanai tika veltīts laiks, tas netika darīts, skrienot uz nākamo sanāksmi vai sēžot mašīnā sastrēgumā. Vēstules bija garos, paplašinātos teikumos, nevis dažos vārdos, kā tagad rakstām īsziņas, un vēl tos pašus lietojam saīsināti un nereti bez garumzīmēm. Vai vēl vienkāršāk – nosūtām balss ziņu.
Uz ko balstīsies filmu veidotāji pēc 30 – 50 gadiem, ja vēstuļu nebūs? Uz tīmeklī atstātajām fotogrāfijām, ierakstiem feisbukā, tviterī? Droši vien, jo vieta tukša nepaliks,tomēr žēl, ka vēsturē nebūs vēstuļu formātā atstātu pēdu. Varbūt tomēr kādā brīdī der mierīgi apsēsties pie galda, uzrakstīt sev mīļam un tuvam cilvēkam vēstuli. Rakstīt ar roku uz papīra, ieliekot šajā vēstulē savas domas, sajūtas, pārdomas. Varbūt uzrakstīt saviem bērniem un mazbērniem, lai viņiem paliek arī tādas atmiņas.
Komentāri