Lai varētu finansēt reformas veselības nozarē, ir izskanējis piedāvājums palielināt nākamā gada budžeta deficītu. Neesošas naudas tērēšana ir šķietami ērts veids, kā finansēt esošos tēriņus, tomēr par ilgtermiņa plānošanu to nenosaukt.
Finanšu ministre Dana Reizniece – Ozola ir izteikusies, ka nākamajā gada budžetā naudas līdzekļi, kas varētu būt pieejami reformām, ir nepietiekami. Tāpēc viņa izklāstījusi ideju, ka budžeta deficīts ir palielināms no nākamgad plānotajiem 0,9 procentiem uz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta (kāds tas ir arī šogad). Šāda rīcība ļautu iegūt papildu 44 miljonus eiro.
Veselības nozare Latvijā jau ilgus gadus ir bijusi problemātiskā situācijā. Naudas nepietiek, kvotas tiek drīz vien izsmeltas, tāpēc cilvēki nespēj laikus tikt pie vajadzīgā ārsta vai iegūt nepieciešamos izmeklējumus. Par šīm problēmām regulāri atgādina ne tikai dažādās labdarības akcijas, kuru laikā cilvēki tiek aicināti ziedot naudu smagi slimu cilvēku glābšanai – valsts viņiem palīdzēt nespēj vai nu nemaz, vai arī ne pietiekamā apmērā.
Politiskajā līmenī laiku pa laikam ir izskanējušas dažādas idejas, kā palielināt finansējumu šinī nozarē. Ir piedāvāts ieviest obligāto veselības apdrošināšanu vai sasaistīt saņemamo medicīnisko palīdzību ar nodokļu maksāšanu – lai tie, kas nemaksā nodokļus, nevarētu pretendēt uz valsts apmaksātu medicīnu. Šīs idejas gan palikušas uz papīra. Otrajā gadījumā tā arī līdz galam nebija pārliecības, ka šī pieeja palīdzēs iegūt pietiekami daudz papildu līdzekļu, lai attaisnotos. Turklāt bija bažas arī par šādas kārtības ietekmi uz sabiedrības vispārējo veselības stāvokli. Savukārt pirmā ideja izskanējusi vairākkārt, un par to runā arī pašreizējais ministrs Guntis Belēvičs. Tomēr šāda apdrošināšana ir saistīta ar papildu izdevumiem, kas jāsedz pašiem iedzīvotājiem. Vēl februārī finanšu ministre D. Reizniece – Ozola uzsvēra, ka, pirms tiek runāts par jaunu nodokļu ieviešanu, ir jāizvērtē pašreizējā veselības nozares finansēšanas sistēma un jānoskaidro, vai jau pašlaik nav iespējams tajā ietaupīt.
Pašlaik Finanšu ministrija ir gandrīz pabeigusi veselības nozares analīzi, un tas ir cerīgs signāls, ka būs, uz kā balstīt pārmaiņu priekšlikumus, un, kas zina, varbūt atklāsies arī kādi melnie caurumi, kuros nauda pazūd. Ministru prezidents Māris Kučinskis no savas puses ir izteicies, ka viens no sistēmas efektivitātes vairošanas ceļiem ir izmantot iekšējos resursus. Viņš gan atzīst, ka reformām nauda būs nepieciešama, taču par to, kādas reformas veselības nozarē nepieciešamas, diskusijas vēl tikai būs. Taču vai valdības parāda palielināšana ir labākais avots, kur iegūt papildu naudu? Šaubos.
Jāsāk ar to, ka 44 miljoni papildu naudas, lai gan nav maz, tomēr ir nepietiekami, lai realizētu G. Belēviča pašreizējās idejas. Veselības ministrs iepriekš ir sacījis, ka, lai sasniegtu vidējo Eiropas līmeni, valstij piecus gadus pēc kārtas būtu jāiedala 100 līdz 120 miljoni eiro veselības nozarei. Kur naudu ņemt, nav skaidrs.
Turklāt arī pati ideja, ka reformas ir jāfinansē ar valsts parādu, ir riskanta. Eksistē situācijas, kurās budžeta deficīta palielināšana ir pamatota. Piemēram, ja valsti piemeklē kāda katastrofa vai smaga finanšu krīze un ir nepieciešami līdzekļi atjaunošanas darbiem vai sistēmas stabilizēšanas pasākumiem. Tāpat ir saprotams, ka valsts parādu var palielināt, lai finansētu kādas programmas, kas ilgtermiņā uzlabotu kādas nozares efektivitāti vai veicinātu ekonomikas attīstību, tādējādi vēlāk nesot būtiskus ietaupījumus vai ļaujot palielināt arī valsts budžeta ieņēmumus. Tomēr diezin vai veselības nozare ir tāda. Lai šajā gadījumā būtu attaisnota budžeta deficīta palielināšana, iegūtā nauda būtu jāizlieto pasākumos, kas nākotnē ļautu izdevumus atkal samazināt. Pat ja tieši šāda doma saistībā ar veselības reformām ir, vismaz pašlaik publiskajā telpā ir maz informācijas par iecerēto reformu saturu, kas šo ideju attaisnotu.
Latvijas budžeta plānošanas ilgtermiņa mērķim būtu jābūt budžeta deficīta samazināšanai un valsts parāda samazināšanai. Arī tas ir jautājums par valsts naudas tērēšanas efektivitāti – jo lielāks aizņēmums, jo vairāk naudas aiziet procentu maksājumos. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda pārskatu pašreizējais kopējais Latvijas valdības parāds ir ap 34,8 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Labā ziņa ir tāda, ka tas ir krietni mazāk nekā lielākajai daļai citu eirozonas valstu. Tomēr der atcerēties, ka arī pašreizējais Latvijas parāds lielā mērā ir nesenās krīzes sekas. Vēl 2007. gadā parāds bija tikai 7,2 procenti no iekšzemes kopprodukta.
Krīzes radīto parādsaistību samazināšana vienlaikus ar sabiedrības pašreizējo vajadzību apmierināšanu ir sarežģīts pasākums. Taču arī valsts parādsaistību palielināšana ir jāvērtē kritiski. Ja tēriņi tagad tiek palielināti, kā tos pēc tam atkal būs iespējams samazināt? Var jau cerēt, ka tūlīt, tūlīt Latvijas ekonomika tā sasparosies, ka naudas veselības budžetā pēc dažiem gadiem jau pietiks, tomēr diezin vai tā ir reālistiska prognoze. Pašlaik māc aizdomas, ka budžeta deficītu plānots palielināt uz ilgāku laiku. Par to, kā deficītu samazināt, pašlaik valdība neriskē runāt.
Drīzumā droši vien izskanēs konkrētāki priekšlikumi, kas ir maināms un uzlabojams veselības nozarē. Tomēr pašlaik, pirms ir izvērtēta nozares darbība un izstrādāti priekšlikumi efektivitātes vairošanai, parāda naudas meklēšana nav pārliecinošs risinājums.
Komentāri