Valdība šonedēļ, daudz laika netērējot, apstiprināja Veselības ministrijas izstrādāto konceptuālo ziņojumu “Par veselības aprūpes sistēmas reformu”. Pārskatot ziņojumu, pirmajā brīdī šķiet, ka cerības uz kaut kādām pārmaiņām ir, tagad jāgaida ministrijas detalizēts ziņojums, kā izvirzītie mērķi tiks sasniegti, kas tiks darīts. Tomēr ir jautājumi, uz kuriem atbilžu nav un kuri rada bažas – viss nav tik jauki, kā to pasniedz.
Pirmām kārtām beidzot gribētos zināt, vai ir definēts, kas ir pirmā neatliekamā veselības aprūpe. Proti, neatliekamā medicīniskā palīdzība laikam tā kā būtu tā palīdzība, kas glābj cilvēku no nāves vai nenovēršamas un krasas veselības stāvokļa pasliktināšanās, un šī palīdzība pieejama visiem. Vai tas ir viss? Civilizētās valstīs ir vēl kāds veselības aprūpes minimums, kas tiek garantēts. Pretējā gadījumā var gadīties, ka no nāves cilvēku gan izglābj, bet tālāk bez naudas nekā. Protams, tas skan ciniski, bet tādā gadījumā nav vērts bez samaksas glābt arī cilvēka dzīvību, jo tā būs tikai lieka naudas izsviešana vējā. Ar vārdu sakot, vajadzīga skaidra un precīza definīcija, ko valsts garantē katram iedzīvotājam, neatkarīgi no viņa ienākumiem un līdz ar to arī no nodokļu nomaksas. Tāpat skaidrībai jābūt arī, vai pensionāriem un invalīdiem pienāksies kas vairāk par šo garantēto veselības aprūpi, ja viņi papildus neko nemaksās valsts budžetā. Jācer, ka veselības aprūpes reformas plānā šie jautājumi būs iekļauti un ministrijai ir plāns, kā tos risināt.
Taču ir kāds piedāvājums, kas dara pavisam uzmanīgu, lai gan šķiet jauks un nevainīgs. Ministrija iecerējusi samazināt ģimenes ārstu prakses līdz 1500 pacientiem, jo tad ģimenes ārstiem būs vairāk laika katram. Iedzīvotāju skaitu tāds lēmums, protams, nesamazinās, tādēļ vajadzētu atvērt jaunas prakses, bet tas nenotiks, jo, pirmkārt, tam nav naudas, bet, otrkārt, ir ģimenes ārstu prakses, kurās ir maz pacientu. Tātad ministrijas nodoms ir izlīdzināt pacientu skaitu praksēs? Tas varētu nozīmēt, ka pacientam vairs nav iespēju izvēlēties ģimenes ārstu, jo reģistrāciju varēs atteikt, ja pacientu skaits pārsniegs 1500. Savukārt tas nozīmēs, ka jāreģistrējas arī pie tāda ārsta, pie kura pacienti nav gribējuši iet, jo viņa sniegtie pakalpojumi ir nekvalitatīvi. Un ja tuvākā ģimenes ārsta prakse ir pilna, vai būs jāreģistrējas, piemēram, kādā no novada pagasta praksēm, kas atrodas krietni tālu no dzīvesvietas? Turklāt ministrijai ir vēl kāda iecere – piesaistīt ģimenes ārstu prakses veselības centriem. Tas ļaušot pacientus ātri nosūtīt pie speciālistiem. To, ka veselības centri ir privātas veselības aprūpes iestādes, kurās maksa par pakalpojumu mēdz būt arī visai augsta, ministrija laikam nezina vai negrib zināt. Vai arī privātajiem veselības centriem ministrijai valsts pasūtījumam nauda atradīsies? Un, protams, šīs ieceres samazina katra cilvēka iespējas izvēlēties savu ģimenes ārstu un pakalpojuma veidu. Gluži kā padomju laikos, kad katram bija stingri noteikts iecirkņa ārsts un stingri noteiktas “taciņas”, pa kurām pacients varēja pārvietoties. Vienīgā starpība tā, ka toreiz naudas maksājumi, lai varētu iet pa citu “taciņu”, bija nelegāli, tagad izskatās, ka ministrija dažādos veidos bīda pacientus tuvāk maksas medicīnai.
Ar vārdu sakot, tā izskatās pēc privātās maksas medicīnas atbalsta un arī ieviešanas programmas. Un patiesībā aizvien biežāk jādomā, ka Veselības ministrija lēnām un uzmanīgi, slēpjoties aiz skaistām frāzēm, soļo maksas medicīnas virzienā. Ministre Anda Čakša sacījusi, ka aiz ģimenes ārstu streika stāvot kaut kādas ieinteresētas personas, kuras darbojoties savā, ne ārstu un pacientu labā. Jājautā, vai aiz ministres stāv privātās medicīnas atbalstītāji?
Komentāri