Agresorvalsts Krievijas zaudējumi pilna mēroga iebrukuma gados Ukrainā ir milzīgi – nogalinātas, ievainotas vai bez vēsts pazudušas ir aptuveni 565 710 militārpersonas, iznīcināti 8893 tanki.
Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštābs 2. oktobrī ziņoja par veiksmīgu ballistisko raķešu ATACAMS triecienu pa okupantu radiolokācijas staciju “Небо-М”. Okupantiem esot atlikušas vairs tikai desmit tādas stacijas, un katra maksājot vairāk nekā 100 miljonu dolāru. Tajā pašā laikā tiek arī ziņots, ka naktī uz 3. oktobri Krievija raidījusi uz Ukrainas teritoriju vairāk nekā simts dronu, no kuriem ukraiņiem izdevies notriekt 78. Ģenerālštābs 2. oktobrī ziņoja arī par Krievijas uzbrukumiem frontē diennakts laikā deviņās vietās, veicot 69 aviotriecienus, izmantojot 126 vadāmās aviobumbas.
Kā zināms, septembrī Krievija katru dienu veica dronu shahed triecienus pa Ukrainu – no 1339 droniem ukraiņiem izdevās notriekt 1107, vēl daļu izdevās deaktivēt ar radioelektronikas iekārtu palīdzību. Ukrainas ziemeļaustrumos, Harkivas apgabalā, Krievija turpina pastāvīgi izmantot vadāmās aviobumbas, lai izraisītu plašus ugunsgrēkus, un tie tiek izmantoti kā jauna veida ierocis pret ukraiņiem. Ar vārdu sakot, situācija Ukrainas frontē ir ar mainīgām sekmēm, tā kļūst par pozīciju karu, bojā iet aizvien vairāk civiliedzīvotāju, jo okupanti dronus izmanto uzbrukumiem visā Ukrainas teritorijā, ne tikai piefrontē.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nepārtraukti atgādina Rietumu sabiedrotajiem, ka vajadzīga lielāka palīdzība. Reuters ziņo, ka Ukraina jau no kara sākuma ir lūgusi ASV atļauju izmantot raķetes ATACMS aviobāzu iznīcināšanai Krievijas teritorijā un tagad vēlas tās izmantot arī triecieniem pa agresorvalsts militārajiem komandcentriem, degvielas un ieroču noliktavām, arī pa armijas bāzēm tās teritorijā. Bet Putins 25. septembrī paziņoja, ka ir atjaunojis Krievijas pamatnostādnes atomieroču izmantošanas politikā un paplašinājis to lietošanas noteikumus. Viņš arī ir paziņojis, ka Rietumos ražoto ieroču izmantošanu triecieniem Krievijas teritorijā uzskatīs par NATO tiešu iesaistīšanos karā. The New York Times publiskotā informācija liecina, ka Krievijas vadošās militārpersonas ir apspriedušas, kad un kā var izmantot taktiskos atomieročus Ukrainā. Tiesa gan, jau kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Putina režīms draud ar atomieroču izmantošanu, un draudi joprojām ietekmē to valstu lēmumus, kuras atbalsta un palīdz Ukrainai. Jāpiebilst, ka Krievija plāno nākamajā gadā karam Ukrainā izlietot 13 triljonus rubļu (135 miljardi eiro). Un, kamēr Krievijai pietiek naudas un ieroču, tā no savas teritorijas var turpināt iznīcināt Ukrainu un cilvēkus gadiem ilgi, ja ukraiņu iespējas iznīcināt agresora militāro tehniku un citus ar karu saistītos resursus tā teritorijā būs ierobežotas.
Nepārsteidz, ka, redzot visu šo raibo politikas ainavu un nereti bīstamo demokrātijas un solidaritātes izpratni, Ukrainas politisko norišu analītiķis Viktors Andrusivs 20. septembrī savā blogā ar rūgtumu un skepsi rakstīja: “Mums nav paveicies ne jau ar Putinu, bet ar Rietumiem. Pieķēru sevi pie atziņas, ka nekad neesmu dzirdējis par Rietumu “sarkanajām līnijām”. Esmu dzirdējis par Krievijas un Ķīnas “sarkanajām līnijām”, kuras nevar pārkāpt, bet par Rietumu neesmu. Ja šādas līnijas būtu, iespējams, situācija būtu cita. Spēlē par “sarkanajām līnijām” uzvar tas, kurš tās novelk pirmais. Jo pēc tam otra puse ir situācijā, kad jāizvēlas, vai tās pārkāpt vai ievērot. Iedomāsimies, ka “sarkanā līnija” būtu mūsu enerģētikas iznīcināšana. Johaidī, tas patiesībā ir genocīds, uzbrukums miljoniem iedzīvotāju: sievietēm, bērniem, veciem cilvēkiem. Ja Rietumi teiktu Putinam: pārkāpsi šo līniju, mēs atļausim veikt triecienus dziļi Krievijas teritorijā (ar saviem ieročiem). Un Putinam atliktu izvēlēties – viņu ir brīdinājuši, tā ir viņa izvēle. (..) Un Putinam jāizvēlas, pārkāps šo “līniju”, saņems atbildi. Un kurš būs vainīgs? Putins pats būs vainīgs. Galu galā ir vēl viena “sarkanā līnija” – vai nu apstājies un meklē mieru, vai mēs sākam pārrunas ar Ukrainu par iestāšanos NATO. Katra tāda “līnija” liktu Putinam izvēlēties.”
Protams, tāds vērtējums ir ļoti skarbs, tomēr atliek vien piekrist Vīnes Universitātes profesorei Silvijai Kricingerei, kura sarunā ar Latvijas Televīziju, vērtējot galēji labējās Brīvības partijas panākumus vēlēšanās Austrijā, sacīja: “Tas nav pārsteidzoši. Vēlētājus galvenokārt uztrauc iekšpolitika – vai nu tā ir migrācija, sociālā politika, ekonomika, klimats un tā tālāk. Ārpolitika ir mazāk viņu redzeslokā. Līdzīgi arī citur Eiropā – vēlētāji skatās, kas notiek valstī, nevis ārpus tās.” Un, protams, politiķi cenšas sekot vēlētājiem, nereti deklarētos solidaritātes un demokrātijas principus atstājot pēdējā vietā. Tā teikt, vērtības ir smuka lieta, bet par desmaizi ar tām nesamaksāsi.