Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, 4.maijs, ir svētki, kad vērts aizdomāties, vai spējam novērtēt, ka mums ir sava valsts. Bieži valsti noniecinām, aizmirstot, ka citas Latvijas, dzimtenes mums nav un nebūs. Vai aizmirsīsim tos, kuri Brīvības cīņās lēja savas asinis, lai būtu valsts; kuri, Atmodai sākoties, nebaidījās stāties pretī pārspēkam, kas varēja arī acumirklī sabradāt?
Mani ļoti saistīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Valmieras iecirkņa prāvesta Romāna Kurpnieka – Logina teiktais Vidzemes Lūgšanu brokastīs Cēsīs, liekot aizdomāties par daudziem jautājumiem. Viņš aicināja sarunu biedros, apkārtējos meklēt nevis vainas, bet labo: “Dārznieks, kurš pavasarī iesēj sēklu, neaiziet, to atstādams, lai rudenī nāktu novākt ražu, bet iet pie dobes un kopj to, ko iesējis. Kopj nevis nezāles, bet iesēto. Arī mēs esam aicināti ieraudzīt katrā to, kas labs, lai koptu un, cik iespējams, aizmirstu to, kas ir slikts.”
Dzirdēts teiciens – mīlu šo valsti, bet nemīlu valdību. Nav jāvelk vienādības zīme, bet jāuzdod sev jautājums – ko varu darīt, lai situāciju valstī mainītu. Virtuves sarunās esam gudri. Tad kāpēc negribam iet, lai mainītu to, ka viss tik slikti? Varbūt par piemēru ņemt R. Kurpnieka – Logina teikto: “Vairāk par visu es gribu būt cilvēks, uz kuru raugoties, vismaz mana meita teiktu – tas ir mans tētis! Lai katrā būtu kas tāds, ka mūsu bērni ar lepnumu sacītu – tā ir mana mamma, tas ir mans tētis!”
Laikiem ejot, zaudējam vērtības, kas bija mūsu vecākiem, vecvecākiem – tiem, kuri veidoja Latvijas valsti. Prāvests sacīja: “Vērtības, uz kurām atskatoties, mēs varētu teikt – tas ir mans skolotājs, es viņu atceros! Tas ir šoferis, kas ar skolas autobusu mani veda uz skolu. Tā ir tā bibliotekāre, kura neskaitīja laiku, bet stāstīja izlasīto un pieredzēto savā bagātību pilnajā dzīvē.”
Šobrīd – digitālajā laikmetā – vērtības mainās. Maz ticams, vai vērtības glābs datu aizsardzības likums vai cita direktīva. Pārāk bieži peldam pa, nevis pret straumi. Bieži skan, ka jāiziet no komforta zonas, no rāmjiem, no kastes, bet laikam neko daudz vairāk par iziešanu no skapja neesam sasnieguši. Vai tā ir cerētā brīvība, cits jautājums, vai pie vērtībām pieskaitāma. Pie vērtībām, kur pirmajā vietā ir ģimene un ticība.
Kāda ir mūsu ticība un kam? Vai mēs būtu gatavi atdot dzīvību par valsti, kā to izdarīja vīri un puiši pirms gandrīz simts gadiem? Varbūt rīt, ar ģimeni sēžot pie balti klāta galda, kādā brīdī ir vērts par to aizdomāties? Cik daudzi esam gatavi brīdi būt kopā, būt kopā savā zemē?
Vēl viens fragments no prāvesta teiktā: “Atcerēsimies, ka “Dievs, svētī Latviju!” nav tikai dziesma, ko var nodziedāt, kad valsts izlase uzvarējusi kādā spēlē! Tā ir lūgšana. Tā ir atbildēta lūgšana, jo mums joprojām un, pārsteidzošā kārtā arī cauri padomju laikiem, ir vieta, kur ziedēt sievām un dziedāt vīriem. Neko daudz jau no mums Dievs neprasa, vien lai būtu cilvēki, kuri ar mums lepotos un teiktu – tas ir mans tētis, tā ir mana mamma!”
Komentāri