Valdības lēmums par obligāto vakcināciju atsevišķām iedzīvotāju grupām, kas saistīti ar dažādiem pakalpojumiem, vēl jāapstiprina, bet ir skaidrs, ka to vidū, kuri ir pret vakcīnām, sāksies vētra. Tiks
piesauktas cilvēktiesības un likumu neievērošana.
Jāteic, tas ir interesants paradokss. Piemēram, skolotāji gandrīz vai pieprasa, lai no pirmā septembra visas skolas būtu vaļā, bet vakcinējušies ir vien 54 procenti. To grūti saprast, jo skolotāja profesija – vismaz kādreiz – tika saistīta ar gaismas nešanu tautai. Protams, ja arī būtu vakcinējušies visi skolotāji, absolūtas un simtprocentīgas garantijas, ka skolā neviens nesaslims, nevar būt. Gan jau kāds no vecākiem to nebūs izdarījis, kāds bērns kļūs par vīrusa pārnēsātāju, pat ja pats to nejutīs. Bet ir arī skaidrs, ka vakcinēti skolotāji samazinātu vīrusa izplatību.
Savdabīga ir izglītības darbinieku arodbiedrības (LIZDA) nostāja – tā cenšas nobalansēt starp skolotājiem un vecākiem, lai nenokaitinātu ne vienus, ne otrus. Tagad, lūk, esot jāveic izpēte, jāaptaujā skolotāji, kāpēc viņi nevakcinējas, kāda ir viņu motivācija. Vai tiešām kādam ir jādod pavēle arodbiedrībai – piemēram, valdībai?! Vai redzot, ka skolotāji nav paši aktīvākie vakcinācijas atbalstītāji, to nevarēja darīt jau pavasarī? Tagad paies pāris mēneši un skolas laiks jau būs klāt, pirms visus aptaujās, izveidos darba grupu, izanalizēs un secinās, ko darīt un vai tur vispār var kaut ko darīt. Jājautā – vai skolotāju motivācija kardināli atšķirsies no pārējo iedzīvotāju iebildēm, kāpēc viņi negrib vakcinēties?
Jā, daudzu iebildes ir absurdas, jo, piemēram, vēl nekad neesmu dzirdējusi, ka ir sašutums par t.s. sanitārajām grāmatiņām, kas nepieciešamas daudziem, kuri strādā ciešā saskarsmē ar cilvēkiem vai pārtiku. Ja atbilstošu pārbaužu nav vai analīzēs tiek atrasti kādi slimību izraisītāji, kas ir infekciozi, cilvēks netiek pielaists pie darba, jo apdraud citus. Ir arī vēl virkne citu noteikumu. Piemēram, lai vadītu automašīnu, ir vajadzīgas autovadītāja tiesības, arī medicīniskā pārbaude, un tas visiem ir pašsaprotami. Dzērumā auto nedrīkst vadīt, jo tiek apdraudēti arī citi, un arī tas līdz šim protestus un runas par cilvēktiesībām nav izraisījis. Tieši tāpat, kā atbilstoša izglītība un sertifikāts, lai strādātu par mediķi.
Kādu laiku arī tiesībsargs vilcinājās ar atzinumu, vai kādu profesiju cilvēkiem varētu prasīt vakcinēties, bet viedokli ir mainījis, kaut ar dažām iebildēm. Proti, Rīgas Stradiņa Universitāte (RSU) maija beigās informēja par nosacījumiem, kas būs jāievēro jaunajā studiju gadā (rudenī). Tie paredz, ka studiju procesā varēs piedalīties Covid-19 vakcinētas personas, infekciju pārslimojuši cilvēki un ar atsevišķiem noteikumiem arī tie, kuri nav ne vakcinējušies, ne pārslimojuši. Studentiem, kas grasās mācīties RSU, ir vairāki varianti: saņemt Covid-19 vakcīnu vai regulāri veikt Covid-19 testu. Ja students nevarēs dokumentāri apstiprināt, ka viņam bijusi anafilaktiska jeb stipra alerģiska reakcija pēc pirmās potes, par Covid-19 testu studentam būs jāmaksā pašam.
Jūnija beigās tiesībsargs atzina, ka atbalsta RSU rektora rīkojumu, jo studijām RSU, kur sagatavo topošos medicīnas un veselības aprūpes speciālistus, būtiska nozīme ir mācībām “pie pacienta gultas”. Šādā mācību formātā ir jāaizsargā pacienti, kuri pēc inficēšanās ar Covid-19 var gūt smagus veselības traucējumus vai pat nomirt. Turklāt līdzīga kārtība par infekcijdrošas vides radīšanu ir arī slimnīcu ārstiem, kas strādā turpat, kur topošie mediķi mācās.
Jūnija sākumā tiesībsargs arī atzina, ka var būt situācijas, kurās darba devēja prasība vakcinēties, lai nodrošinātu drošus darba apstākļus un vienlaikus neradītu risku pārējai sabiedrībai, ir leģitīmi attaisnojama. Piemēram, ja šāda prasība ir pamatota ar valdības noteikumiem. Tomēr arī šajā gadījumā tas nevar būt pamats darba attiecību izbeigšanai vienpusējā kārtībā. Tieši tāpēc tiesībsargs ir vērsies pie valdības ar aicinājumu skaidrot, kā darba devējiem rīkoties šādos gadījumos vai nepieciešamības gadījumā veidot tiesisku ietvaru, lai darba tiesiskās attiecības varētu tikt izbeigtas vai turpinātas tiesiski skaidrā un atļautā veidā. Citiem vārdiem sakot, ir jāsakārto likumi un noteikumi, un tad obligāta vakcinācija atsevišķās profesijās ir pieļaujama.
Jāpiebilst, ka jau aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) secināja, ka obligāta vakcinēšana nav pretrunā ar demokrātiskās sabiedrības pamattiesībām. Lai gan konkrētā lieta nebija saistīta ar Covid-19, tomēr šis ECT spriedums var ietekmēt arī kovida vakcinācijas norisi Eiropā. Kā zināms, Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija saņēmusi vairāku Čehijas pilsoņu sūdzības par obligāto bērnu vakcināciju pret dažādām slimībām. ECT uzskata, ka vakcinācijas jautājumā ir jāņem vērā arī sabiedrības intereses.
Acīmredzot sabiedrībai jāsaprot, ka nav nesakaitāmi daudz izvēļu, ja rudenī un ziemā atkal negribam visi sēdēt mājās un dusmoties par ierobežojumiem un par to, ka slimnīcas var palīdzēt ļoti ierobežotā apjomā, jo tām jācenšas glābt ar Covid-19 saslimušie.
Komentāri