vēsturnieks
Tā tas bija LPSR laikos, tas pats notiek tagad. Pie tam raksturīgi, ka neatkarību atguvušās Latvijas varas vīrus un sievas neuztrauc 9. maijs vai 13. oktobris, kad Rīgā pie sava pieminekļa plosās okupanti un to līdzskrējēji. Aukstus sviedrus varas vīriem uzdzen latviešu pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa.
Labi zināms, ka 16. marts ir Latviešu brīvprātīgo SS leģiona piemiņas diena. Dažādu apsvērumu dēļ mūsdienu Latvijas valdošās aprindas cenšas izlikties, ka SS leģiona nav bijis. Kliedzošākais gadījums- 2006. gada metāla žogi ap Brīvības pieminekli.
Var jau aizmiegt acis un censties nepamanīt to, kas bijis. Bet SS vēsture pietiekami labi izpētīta. Tāpēc- neliels atgādinājums aizmāršām un paskaidrojums tiem, kas joprojām nesaprot vai arī „nesaprot” Latviešu brīvprātīgo SS leģiona vietu latviešu tautas vēsturē.
SS savā pamatā bija organizācija, kuru, protams, veidoja vācieši. Tāpēc, atstājot viņus ārpus šī jautājuma apspriešanas, pievērsīsimies tā saucamā „Waffen SS” (t.i. „Ieroču SS”) rindās esošajiem ārzemniekiem. Austrumu brīvprātīgo (ieskaitot „brīvprātīgos” piespiedu kārtā) lielākās etniskās grupas, kuras dienēja “Ieroču SS”, vācu vērmahta vai policijas vienībās, bija šādas: 300 000 krievu, 250 000 ukraiņu, 150 000 latviešu, 70 000 igauņu u.t.t. Tiem, kam grūtības ar skaitļiem, aizrādīšu, ka pirmās divas no minētajām tautām skaitliskā ziņā ir n reizes lielākas par latviešu tautu. Cēlonis šādai latviešu aktivitātei tikai viens- „Baigais gads”. Kas attiecas uz nevācu cilmes āriešiem, t.i. Rietumeiropas nevācu, bet ģermāņu valodas grupas tautām, kuros hitleriskā ideoloģija un propaganda saskatīja savus tuvākos sabiedrotos cīņā par „jauno Eiropu”, tad viņu devums bija visai pieticīgs. 1944. gada 31. janvārī SS rindās bija ap 4000 norvēģu, 5000 dāņu, 100 zviedru un uz šī fona izcēlās vienīgi Beļģijas flāmi- 18 500 karotāju. Atmetot jebkādu ideoloģiju, nākas secināt, ka Latviešu brīvprātīgo SS leģions ir atstājis tik dziļas pēdas mūsu tautas vēsturē, kurām grūti ko pielīdzināt. Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku rindās- maksimums 40- 45 000 cīnītāju, Latvijas brīvības cīņu izskaņā armijas skaitliskais sastāvs nedaudz pārsniedza 70 000 karavīru, bet otrā pasaules kara laikā PSRS armijā iesaukto latviešu skaits sasniedza apmēram 90 000 sarkanarmiešu.
Rezultāts- lai kā augsti motivētu apsvērumu dēļ Latvijas politiķi censtos piesegt vai aizmirst šo vēstures lappusi, jāsecina, ka tieši Latviešu leģions jau sava skaitliskā sastāva dēļ vien atstājis visdziļākās pēdas mūsu tautas atmiņā. Vēl ir dzīvi latviešu leģionāri, daudz lielāks skaits to, kuru tēvi un vectēvi bijuši leģiona rindās. Kamēr viņi dzīvi, atmiņas nezudīs. Tā ir tautas vēsturiskā atmiņa, kuru visai grūti izdzēst pat tad, ja valsts varas aparāts cenšas panākt šo notikumu izgaišanu mūsdienu latviešu apziņā. Mēs jau to esam piedzīvojuši- mums centās atņemt mūsu vēsturisko atmiņu PSRS laikos, tomēr rezultāts vispār zināms- Latvija atkal ir brīva, kaut varas gaiteņos joprojām liela ietekme ir promaskaviskajām aprindām.
Šogad Rīgā atļauts tikai viens pasākums pie Brīvības pieminekļa. Tur dosies Daugavas vanagu Latvijā organizācijas biedri, lai pieminētu leģiona laikus un kaujās pret necilvēcīgo Staļina režīmu kritušos cīņu biedrus. Manuprāt, pareizi rīkojusies Rīgas dome, liedzot citu organizāciju iecerētos pasākumus šajā vietā un laikā. Tie tautieši, organizācijas un biedrības, kuri tiešām vēlas godināt leģionāru piemiņu, pievienosies Daugavas vanagiem kaut individuālā kārtā. Bet idejai naidīgi noskaņotiem ļaudīm labāk aizvākties pie Pārdaugavas iemīļotā monstra.
Nobeigumā- ko teikt par Latviešu brīvprātīgo SS leģionu? Neapšaubāmi, ka tā bija smaga mūsu tautas drāma, jo latviešu asinis bagātīgi lija, lai realizētos cilvēknīdēja Hitlera plāni par pasaules kundzību. Tomēr- vai vairāk vērtas tās asinis, kuras lietas cilvēknīdēja Staļina armijas vienībās? Vai tad Staļinam bija citi mērķi kā Hitleram? Vai tiešām viens no viņiem būtu jāatzīmē kā pārāks par otru? Secinājumus atstāju lasītāju ziņā.
Komentāri