Pēc traģēdijas Tukumā, kad liesmās nāvējošus apdegumus guva jauns vīrietis, sabiedrībā no jauna uzvirmoja diskusijas par to, kas ir naida noziegums, vai to ir gatavas redzēt un atbilstoši rīkoties arī valsts institūcijas.
Bojā gājušais vīrietis savas seksuālās orientācijas dēļ bija saņēmis draudus, policija uz viņa iesniegumu nereaģēja. Tagad tiek mēģināts noskaidrot, vai traģēdija bija uzbrukums jaunajam vīrietim vai pašnāvība izmisuma dēļ.
To, vai patiesību izdosies noskaidrot, atliek tikai minēt. Jāteic, ka aizdomu ēnu par to, ka “savējie piesedz savējos”, paliek. Ģenerālprokurors Juris Stukāns apgalvo, ka mirušais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbinieks neinformēja policiju par to, ka turpināja saņemt draudus, jo pirmais ar konkrēto personu saistītais gadījums, kas nonāca Tukuma policijas redzeslokā, bija “saistīts pilnīgi ar citiem gadījumiem”, nevis ar homofobiju vai vēlāk saņemtajām draudu īsziņām. Iespējams, tā bija, bet ir arī saprotams, ka otrreiz vīrietis vairs policijā nevērsās, jo acīmredzot neticēja, ka policija jel ko darīs. Tādēļ tiešām atliek tikai cerēt, ka patiesība tiks noskaidrota.
Tomēr šis gadījums un publiskās diskusijas, manuprāt, tikai vēlreiz apliecināja, ka aizspriedumu, neizpratnes un naida netrūkst. Tādēļ nav pārsteigums, ka Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vairākums otrdien, 11. maijā, noraidīja priekšlikumus grozījumiem likumā, lai precīzāk definētu naida noziegumus, kas vērsti pret seksuālo orientāciju, un tādu nozieguma motivāciju noteikt par atbildību pastiprinošu apstākli. Krimināllikumā jau ir paredzēta atbildība par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu un sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. “Mēs saprotam, ka cilvēkam ir vairākas identitātes: tautība, reliģiska piederība. Arī seksuālā orientācija. Un, ja pret kādu ir vērsta darbība, kas satur naidu, nevajadzētu tā dalīt. Ka viens naids ir nopietnāks par otro. Abas naidīgas rīcības ir kaitīgas. Tas nodara cilvēkam sāpes. Un tad standartam ir jābūt vienam,” skaidroja “Jaunās Vienotības” Saeimas deputāts Andrejs Judins, kurš iesniedza šos grozījumus.
Diskusijās, kas raisījās, pirms par to tika lemts Saeimā, daudzi jautāja, vai tad noziegums vienmēr nav noziegums un vai tad visi nav jāsoda vienādi. Šo jautājumu var saprast, jo tiešām noziegums jāsoda vienmēr. Tomēr ar naida noziegumiem ir sarežģītāk. Protams, ja cilvēku pazemo, fiziski izrēķinās, tas ir noziegums, bet, ja tas tiek darīts tikai tautības, dzimtās valodas, ādas krāsas, reliģijas vai vēl citu īpašu iemeslu dēļ, tas ir daudz bīstamāk. Tā pamazām var nonākt pie tā, ka cilvēki tiek dalīti “pareizo” un “nepareizo” grupās un vieniem būs visas tiesības, bet otriem to nebūs, jo viņi, piemēram, ir tumšmataini vai viņu acu krāsa nav “pareizā”. Tas, protams, izklausās absurdi un skan kā no fantastikas filmas, bet patiesībā šāda cilvēku grupu vajāšana nav nekas svešs un gadsimtiem tāls, atcerēsimies kaut vai nacistu ideju par āriešiem. Likumā tika piedāvāts papildināt jau minētos kritērijus, turklāt, ja noziegums izdarīts tāda motīva dēļ, tas būtu vainu pastiprinošs apstāklis.
Kādi tad bija argumenti pret grozījumiem likumā? Jāteic, tie nav nekas jauns – proti, Latvijā neesot naida noziegumu, vismaz ne to iemeslu dēļ, ar kuriem likumu vajadzētu papildināt, uzskata Jaunā konservatīvā partija (JKP). Partijas deputāts Juris Rancāns vērtē, ka Latvijā nav homofobijas, tās ir tikai tukšas runas un emocijas un patiesībā viss slēpjoties “masu medijos izplatītajos aizspriedumos pret Latviju, pret Latvijas konservatīvās sabiedrības daļu”. Ar vārdu sakot, tie, kurus uztrauc homofobija, patiesībā ir pret konservatīviem uzskatiem. Vai deputāta teiktais nozīmē, ka konservatīvi uzskati nozīmē arī homofobiskus uzskatus un pret tiem nedrīkst vērsties? Vismaz loģiski turpinot deputāta domu, tā iznāk.
Skumji, ja konservatīvisms tiek tā definēts, un vēl skumjāk, ja tiek apgalvots, ka sabiedrībā nekāda naida pret atšķirīgo nav. Jau gadiem publiskajā telpā tiek runāts par “pareizajām” ģimenēm, cilvēkiem, audzināšanu, pat par “īstajiem un pareizajiem” latviešiem. Vēlēties, lai visi domā un izskatās vienādi, soļo vienā ierindā un dzied vienu dziesmu – tas nav konservatīvisms. Ka tas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā ierakstīts no pagājušā gadsimta okupācijas laikiem.
Protams, šodien, šeit un tagad tas var likties kaut kas tāls un absurds, kas nekad un nekādā veidā mūs nevar skart. Tā savulaik domāja arī cilvēki Vācijā un Ķīnā, un ne tikai tajās valstīs. Tādēļ, manuprāt, jautājums par noraidītajiem Krimināllikuma grozījumiem nav tik vienkāršs un nenozīmīgs, kā varētu likties uz daudzu citu šobrīd ļoti aktuālo jautājumu fona.
Komentāri