Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas savā kopsēdē, pieaicinot pārstāvjus gan no ministrijām, gan no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta, Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Eiropas Latviešu apvienības, atkal sprieda par to, kā veicināt aizbraukušo Latvijas valstspiederīgo atgriešanos mājās. Grūti gan iedomāties, ko jaunu šajā kopsēdē deputāti uzzināja, jo, pirmkārt, pagājušajā gadā tika publicēts LU filozofijas un Socioloģijas institūta apjomīgais pētījums “Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika”, kura laikā tika aptaujāti 14 068 emigranti 118 valstīs. Otrkārt, gadu gaitā par reemigrāciju sarakstīta kaudze koncepciju un plānu, kuri emigrantu atgriešanos gan nav veicinājuši.
Manuprāt, jautājumam par aizbraukušo Latvijas valstspiederīgo atgriešanos ir vismaz divas puses – tas, ko valsts var izdarīt, un apstākļi un situācijas, kuras Latvija ietekmēt nevar.
Pirmās divas lietas, kas interesē tos, kuri varētu atgriezties, ir darbs un mājoklis. Trešā lieta ir drošība un finanšu un sociālā stabilitāte. Nav jaunums, ka daudzi aizbraukušie labprāt atgrieztos, ja Latvijā būtu atrodams darbs, par kuru maksātu vairāk par minimālo algu, ja ar darba ņēmēju vienmēr tiktu slēgts līgums, ko arī ievērotu, un ja nepieciešamības gadījumā sociālās palīdzības sistēma varētu nodrošināt kaut ko vairāk par nožēlojamu pusbada dzīvi. Cilvēki saprot, ka Latvijā nav iespējamas tādas minimālās algas, kā daudzviet Eiropā, jo mēs joprojām esam mazturīgo valstu galā, bet vairāk drošības un stabilitātes viņiem tomēr vajadzētu. Arī tie, kuri gatavi Latvijā sākt savu, kaut mazu, bet uzņēmējdarbību, lai pabarotu savu ģimeni, vēlas nodokļu stabilitāti, lai nav tā, ka gandrīz katru gadu jāsaskaras ar valsts mēģinājumiem īstenot kādu jaunu nodokļu politiku. Tāpat arī vecākiem jābūt pārliecībai, ka bērns, pārejot no mītnes zemes uz Latvijas izglītības sistēmu, spēs tajā iekļauties. Sāpīgs jautājums ir mājoklis, jo drošāki var justies tie, kuriem Latvijā palikuši vecāki vai tuvi radi, kuri vismaz sākumā viņus var izmitināt. Kā zināms, mājokļu cenas Latvijā kāpj un kāpj, un ne jau katrs, kurš būtu gatavs atgriezties, var to uzreiz nopirkt. Turklāt mītnes zemē nereti savs īpašums jau iegādāts.
Ko no visa minētā var ietekmēt valsts? Pirmajā brīdī izskatās, ka visus minētos jautājumus tā var regulēt. Neapšaubāmi, valsts var kontrolēt likumu ievērošanu darba tirgū, var panākt godīgāku nodokļu maksāšanu, var nelēkāt pa nodokļiem kā pa klavieru taustiņiem u.t.t. Vai valsts var panākt straujāku ekonomikas augšupeju? Jo lielāks kopprodukta pieaugums, jo lielāki nodokļu ieņēmumi – tātad vairāk naudas sociālajai palīdzībai, izglītībai (un skolotāju palīgiem, kuri pirmajā laikā papildus strādātu ar bērniem, lai viņi ātrāk iekļautos Latvijas skolās), veselības aprūpei.
Vai valsts to var izdarīt? Politiķu sacītais, ka stagnācija vērojama visā Eiropā, nav tikai tukši vārdi. Piemēram, Lielbritānijā šobrīd ir lielākais nodarbināto skaits – 74,1 procents no visiem darbaspējīgajiem valstī, kas ir lielākais strādājošo skaits kopš 1971. gada, kad sākta darbaspējīgo un strādājošo uzskaite. Pagājušā gada pēdējā ceturksnī bezdarbinieku skaits samazinājies līdz 5,1 procentam, savukārt to cilvēku skaits, kuri pieprasa bezdarbnieku pabalstu, Lielbritānijā samazinājies līdz zemākajam līmenim kopš 1975. gada. Ekonomisti paredz, ka bezdarba kritums varētu sasniegt 5 procentus. Tomēr algu pieaugums ir neliels – nedēļas atalgojums palielinājies vidēji par 1,9 procentiem 2015. gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar to pašu periodu vēl gadu iepriekš. Lielbritānijā pētījumos par strādājošo ienākumiem tiek lietots termins – pieņemama dzīves līmeņa minimālie ienākumi jeb standarta minimālie ienākumi (MSI). Izrādās, ka tādu mājsaimniecību skaits, kas nesasniedz standarta minimālo ienākumu apjomu, Lielbritānijā palielinās. Jau sešus gadus aug to ģimeņu skaits, kurām samazinās izredzes sasniegt MSI – šajā laikā to skaits ir pieaudzis no 38 līdz 51 procentam. Britu apskatnieki, rakstot par šo tēmu, saka, ka „strādājam aizvien vairāk un garākas stundas, bet saņemam mazāk”. Pat nemēģinot iedziļināties britu ekonomikā, redzams, ka lielā mērā vainojama ģeopolitiskā situācija – Krievijas ārpolitika, bēgļu krīze, “Islāma valsts” – rada nedrošību un vēlmi pēc ātrākas peļņas. Tas nozīmē, ka investori vēlas atgūt savu naudu un nopelnīt pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl nekas nav noticis. Baltijas valstīs, kuras robežojas ar Krieviju, vēlme investēt var samazināties vēl vairāk. Tādēļ nevajadzētu sapņot par ātru ekonomikas uzplaukumu.
Saskaitot kopā to, ko mūsu valsts var, bet neprot vai negrib izdarīt, ar to, ko izdarīt nevaram, ir labi redzams, ka lielā atgriešanās nenotiks. Protams, varbūt kāds no aizbraukušajiem pēc tam, kad Lielbritānija īstenos iecerētās pabalstu pārmaiņas viesstrādniekiem, atgriezīsies Latvijā, bet daudzi, visticamāk, dosies uz citu valsti.
Komentāri