Gada pirmajās dienās ar prieku esmu nonākusi pie atklājuma pašai sev – 2018. gads mums visiem nesīs jaunus pārsteigumus par Latviju. Arī par tās dzimšanu, par likteņa pirkstu un cilvēku gribu Baltijas trīs nelielām nācijām Pirmā pasaules kara iznākumā iegūt svarīgāko – brīvību un valsti.
Tiem, kuri pēc profesijas un aicinājuma nav vēsturnieki, bet ir Latvijas patrioti pēc būtības, nevis formāli, 2018. gads atnesīs virkni tēmu sarunām par vēsturi. Nav nozīmes, kuros laikos katrs gājis skolā, apguvis oficiālo vēsturi vai Latvijas dzimšanas apstākļus skatījies dažādu gadu dokumentālajās un spēlfilmās, pārsteigumi varētu būt ikvienam.
Apzinoties, ka no trim Baltijas tautām divas valsts simtgadi svinēs tik drīz – februārī -, mani māca maza greizsirdība. Kur tolaik kavējās mūsu tautieši? Vai latviešos bija tik maz vēlmes un drosmes pašiem par labu pagriezt vēstures ratu ātrāk. Kaimiņi Baltijā valstiskumu apstiprināja februārī, latvieši deviņus mēnešus vēlāk, novembrī. Vismaz tāda, kā šķiet, bijusi oficiālā versija gan pirmskara Latvijas laikā, gan tagad, atjaunotajā Latvijas valstī. Padomju okupācijas laikā, kad skolā mācījos vēsturi, par Latvijas dibināšanu neviens nestāstīja. Par to dzirdēju no pieaugušo sarunām virtuvē. Vēl vairāk – tēvs mani reiz pārsteidza ar vārdiem: “Meitēn, tādu cepuri neliec galvā, tev to noraus!” Kāpēc lai kāds rautu nost manis pašas pirmo adīto sarkano cepurīti, kurai pa vidu esmu ieadījusi baltu svītru – lai oriģinālāka?
Šorīt, palasot interviju ar Latvijas Universitātes profesoru Inesi Feldmani, jutos tikpat pārsteigta, kā tēva vārdus dzirdot par sarkanbaltsarkano cepurīti. Atzītais vēsturnieks klāsta vēstures faktus, kas liek man domāt – Latvijas īsto simtgadi jau nosvinējām Valkā 2017. gada 2. decembrī. Tajā dienā Valkā atklāja pieminekli Latviešu Nacionālajai padomei kā šodienas ļaužu morālu parādu tiem, kuri 1917. gada decembrī sapulcējās Valkā. Riskējot ar dzīvībām, faktiski neiespējamā situācijā viņi ilgi sprieda, līdz lēma un balsoja, lika pamatus Latvijas valstij. To pašu gandrīz pēc gada sprieda un lēma arī Rīgā 18. novembrī. I. Feldmanis, informējot sabiedrību par Latvijas valsts dzimšanas sarežģītajiem apstākļiem un to interpretāciju nākamajos gadu desmitos, liek aizdomāties, ka 18. novembrī svinēsim tieši Kārļa Ulmaņa vadībā pieņemto lēmumu veidot Latvijas valsti.
Ticiet vai ne, bet, lasot interviju ar profesoru, nopriecājos. Tātad Latvijas simtgades gads nebūs tik “garlaicīgs” kā iedomājos – ar koncertiem un militāru parādi vien. Tas varētu kļūt neticami interesants arī tādiem kā man, kuriem patīk personīgi atklājumi vēstures faktos. Par to jau pārliecinājos, kad skatījos tiešās pārraides no simtgades svinībām Valkā un nožēloju, ka paslinkoju un neaizbraucu 2. decembrī uz Valku, kad valcēnieši pilsētas centrā atklāja piemiņas zīmi – valcēniešu nodēvētu par “Mazo Brīvības pieminekli”. Šogad turp aizbraukšu, aiziešu pie pieminekļa ar puķi un pateikšos tautiešiem, izrādīšu cieņu Latviešu Nacionālajai padomei.
Komentāri