Vladimira Putina uzvara šomēnes notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās nevienam nebija pārsteigums. Rietumvalstu līderiem nācās izšķirties – apsveikt V. Putinu vai tomēr ne.
Apsveikt ar uzvaru ir labais tonis attiecībās. Tomēr, ja uzvarētājs ir agresīvs un iejaucas citu valstu lietās, vairs nav tik lielas skaidrības, kas īsti ir un kas nav labais tonis. Eiropas Savienība, ASV un citas valstis jau labu laiku ir noteikušas pret Krieviju sankcijas, tādējādi iebilstot pret Krievijas agresiju Ukrainā. Krievija tiek vainota arī par bijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa saindēšanu Londonā.
Turklāt prezidenta vēlēšanas Krievijā īsti nevar uzskatīt par godīgām. Sistemātiski apspiedis opozīciju, esošais režīms nodrošināja, ka reālu pretinieku V. Putinam nemaz nebija un vēlētājiem nebija nopietnas alternatīvas, par ko balsot. Aleksejs Navaļnijs, vienīgais politiķis, kam bija vismaz kaut kādas izredzes uz vērā ņemamu atbalstu, jau laikus tika diskvalificēts un nevarēja kandidēt. Protams, arī bez šāda veida iejaukšanās vēlēšanu procesā V. Putinam būtu bijušas reālas izredzes tikt pārvēlētam. Tomēr no īstas priekšvēlēšanu cīņas viņš izvairījās. Tas savienojumā ar novērotāju fiksētajiem vēlēšanu procesa pārkāpumiem un vēlētāju dzīšanu uz iecirkņiem, lai dabūtu pēc iespējas augstākus apmeklējuma un V. Putina atbalsta rādītājus, neļauj šādas vēlēšanas uzskatīt par tādām, kas atbilst rietumu standartiem.
Rietumvalstu nostāja apsveikšanas jautājumā nav bijusi vienota. Ir valstu līderi, kas V. Putinu ir apsveikuši. To vidū ir ASV prezidents Donalds Tramps un Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Citi rietumu līderi ir bijuši piesardzīgāki un lavierējuši ar formulējumiem. Piemēram, Vācijas Kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons savos izteikumos ir izvairījušies no vārda “apsveicu”. Turpretī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks S. Skripaļa indēšanas dēļ ir atteicies V. Putinu apsveikt jebkādā veidā.
Kā šādā situācijā reaģējusi Latvija? Neizlēmīgi. Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida V. Putinu ir apsveikusi, Lietuvas prezidente Daļa
Grībauskaite – nē. Latvija ir pa vidu, un simboliskā kārtā prezidents Raimonds Vējonis to nodemonstrēja arī ar savu lēmumu. Vēl 21. martā, tātad trīs dienas pēc Krievijas vēlēšanām, R. Vējonis sacīja, ka vēl nav izšķīries par sveiciena sūtīšanu. Tikai šīs dienas vakarā mediji tika informēti, ka apsveikums tomēr ir tapis.
Ir vietā uzdot jautājumu, kāpēc šāda vilcināšanās. To, ka V. Putina laiki Kremlī turpināsies, taču visi zināja jau iepriekš, līdz ar to varēja jau laikus izdomāt, kāda būs Latvijas nostāja. Tieši minstināšanās prezidenta lēmumam piešķir nevēlamu nokrāsu. Pats apsveikuma fakts, iespējams, jau drīz aizmirstos, bet vilcināšanās paliks prātā. R. Vējoņa attaisnojumam gan var atgādināt – arī ASV prezidents D. Tramps nesteidza V. Putinu apsveikt uzreiz. D. Trampa padomnieki gan bija aicinājuši to nedarīt vispār, bet D. Tramps nolēma rīkoties citādi. Der gan atgādināt, ka ASV līderi mēdz uzturēt visnotaļ draudzīgas attiecības ar režīmiem, kurus par demokrātiskiem nevar nosaukt nekādi. Līdz ar to izcelt tieši V. Putina apsveikšanu varbūt nav īpaši liela pamata. Latvijas situācija šajā kontekstā pavisam citāda.
Un tomēr ne jau apsveikšana vai neapsveikšana viena pati kaut ko ietekmēs Latvijas un Krievijas attiecībās. Kā Eiropas Savienības dalībvalstij Latvijai ir saistošs starptautisko sankciju režīms. Latvijai un Krievijai ir arī divpusējās attiecības, kuras par siltām un draudzīgām nevarētu saukt – tai skaitā tāpēc, ka Krievija, aizbildinoties ar tautiešu interešu aizsargāšanu, mēdz iejaukties Latvijas iekšējās lietās. Vienlaikus šī Krievijas tautiešu politika arī pašai Latvijai mēdz aizmiglot acis par to, kādi tad īsti ir krievvalodīgie, tai skaitā Krievijas pilsoņi, kuri dzīvo Latvijā. Viņi ir krietni daudzveidīgāki, nekā daudziem patīk domāt.
To labi parādīja arī tās pašas Krievijas prezidenta vēlēšanas. Mediji ziņoja par garajām rindām, kurās vietējie Krievijas pilsoņi ir sastājušies, lai balsotu. Ziņoja arī par to, ka Latvijā ir viens no augstākajiem Putina atbalstītāju īpatsvariem ārpus Krievijas. Taču nepietiekami akcentēja, ka atbalsta rādītājos runa ir tikai par tiem cilvēkiem, kas balsoja – nevis par visiem Krievijas pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā. Pie mums pastāvīgi dzīvojošo Krievijas pilsoņu skaits pieaug (2012. gadā tādu bija gandrīz 37 tūkstoši, bet pērn – vairāk nekā 42 tūkstoši). Ja pieskaita vēl termiņuzturēšanās atļauju turētājus, skaits ir vēl lielāks. Taču Krievijas vēlēšanās balsojušo skaits – 20 765 – šogad bija par vairāk nekā tūkstoti mazāks nekā 2012. gadā.
No tā var secināt, ka ievērojama daļa pie mums dzīvojošo Krievijas pilsoņu nav nekādi V. Putina fani. Daudzi nebalsoja – tai skaitā tāpēc, ka V. Putina nepiekritējiem nebija, par ko balsot. Ne jau savas patikas dēļ pret esošo Krievijas režīmu daudzi ir pārcēlušies uz ārvalstīm. Tas, protams, neliedz vienam otram mūsu vietējam politiķim stāstīt tieši pretējo. Valstiskiem apdraudējumiem ir jāpievērš uzmanība – taču šajā gadījumā sanāk, ka uzmanība tiek vērsta uz citu pusi.
Komentāri