Pagājušajā nedēļā interneta ziņu portālus un sociālos tīklus pāršalca ziņa par Kurzemes jūras krastos novērotu valzirgu. Šo dzīvnieku mājvieta ir aukstie ziemeļu ūdeņi, proti, valzirgi pārsvarā sastopami arktiskajās teritorijās. Tā kā pie mums tāds ūdens iemītnieks ir retums, saprotams, interese par lopiņu liela. Jāatzīst, ir gandarījums, ka pēc vēsts, ka lielais ziemeļu dzīvnieks piestāj Baltijas jūras krastā Latvijā, nenācās lasīt vēl vienu ziņu, ka valzirgs aizgājis bojā neapdomīgu apmeklētāju dēļ – kādas traumas rezultātā, tiešas vai netiešas rīcības seku ķēdes reakcijā. Lai arī daudzviet minēts, ka zvērs ir ievainots un novārdzis, tomēr zoologi par labāko rīcību uzskatīja jūras iemītnieku likt mierā un ļaut atpūsties. Patiešām prieks, ka mūsu sabiedrība beidzot spēja ievērot šīs robežas un dzīvnieku tiešām netramdīt. Vismaz tā liecina publiskā informācija.
Tomēr šai ziņā mums vēl ir, kur augt. Vairākus gadus dzīvojot jūras tuvumā, no pieredzes zinu, ka kāpās uzstādītās zīmes ar aicinājumiem, piemēram, suņus pavadās vest vai netuvoties krastā esošiem roņu mazuļiem, saulē balo gluži veltīgi. Vairums suņu pludmalē skraidelē savā vaļā, gan uzrejot kādam citam četrkājainim, gan pieskrienot pie saules staru ķērājiem, kas guļ uz dvieļiem, gan patramdot pa krastu nesteidzīgi čāpojošos putnus. Regulāri tiek traumēti mazie ronēni, visbiežāk jau tos sakož tie paši nepieskatītie mājas mīluļi. Tāpēc vēlreiz jāuzsver – prieks, ka valzirgu meitenei izdevās izsprukt no skumīgām beigām mūsu piekrastes teritorijā. Jācer, ka viņai būs izdevies sveikai un veselai, un jau apaļākai tikt atpakaļ pie sugas brāļiem pierastajos vēsās jūras ūdeņos.
Komentāri