Arvien biežāk dzirdu – kārtējais gadījums, kad cilvēks ar sirdstrieku vairākas dienas nogulējis uz grīdas, māja nekurināta, neviens nav interesējies. Šķiet, agrāk viss bija kaut kā citādi. Uz laukiem brauca sienu vākt, rīkoja kartupeļu talkas, ģimenes pulcējās vairākās paaudzēs, ēda pie kopīga galda, ja citādi nevarēja palīdzēt, vismaz uzklausīja viens otru. Vasaras paskrēja basām kājām un ietītas pankūku smaržā. Ņemot piemēru no vecākiem, ielāgoju, ka braukšana pie omītēm ir cieņas un uzmanības apliecinājums. Tas ir vēstījums, ka viņas mums nav vienaldzīgas, ka savā dzīvē daudz no sevis devušas, neko pretī neprasot. Vecvecāki izpelnījās mūsu sirsnību un mīlestību, to nepieprasot.
Esmu no tiem, kas uzskata, ka bērni saviem vecākiem neko nav parādā. Vienas ūdensglāzes princips ir uzstājīgs un iespiedies sabiedrības apziņā kā dogma, kuru nedrīkst apstrīdēt, taču visam ir savas robežas, arī cilvēcībai vai drīzāk tās neesamībai.
Laukos vientuļie sirmgalvji viensētās aizvada klusas dienas, iztiek ar mazumiņu un kavējas atmiņās vai visu laiku kaut ko gaida. Gaida saulīti, gaida pavasari, gaida, kad kāds piezvanīs, bet varbūt arī gaida, kad viss reiz beigsies – to neviens nevar pateikt, jo otram dvēselē neielīdīsi. Tikai skumji gan.
Kas attālina bērnus no vecākiem, mazbērnus no vecvecākiem? Laika par maz? Latviju četrās stundās var izbraukt, un tomēr esam par tālu? Savas problēmas svarīgākas un sāpe lielāka? Iespējams, viss kopā, taču vairs nedzīvojam laikā, kad ziņas nosūtīja ar pasta baložiem. Ir taču telefons, var piezvanīt. Un ja cilvēkam tuvojas astoņdesmit gadu, tad jāsazinās katru dienu. Diemžēl…viss kļuvis vienaldzīgs. Vienalga, vai viņš ir nomazgājies, vai ir pieticis spēka paēst, vai viņam ir zāles un viņš necieš sāpes, nemaz neaizdomājoties par siltu istabu un gaismu.
Protams, visi tādi nav. Daudzi lasītāji varētu apliecināt, ka viņu bērni ir visgādīgākie tuvinieki, kādi pa šo zemi staigājuši, taču nebāzīsim galvu smiltīs kā strausi un neizliksimies, ka nepastāv vientuļie, kaut viņiem radinieki ir. Jā, iespējams, dažam radi ir ārzemēs, taču, ja jau reiz tikts pie citas maizes ar biezāku sviesta kārtu, varbūt var sazināties ar sociālajiem dienestiem un palūgt, lai pieskata večukiņus? Varbūt var algot kādu cilvēku, kas aizbrauc, aprauga veco cilvēku. Un, galu galā, ir taču arī pieejamā nesen aprakstītā glābšanas poga, kas gadā maksā nieka 24 eiro!
Tā nav mana vaina – otra biežāk dzirdētā atruna. Līdzīgi kā Dobeles traģiskajā lietā, kad visi sāka meklēt vainīgo un vienmēr vainīgs bija kāds cits. Pārmeta kaimiņiem, sabiedrībai, sociālajiem darbiniekiem, galu galā pašvaldībai, kur viņi skatījās. Bet kur bija vistuvākie, radinieki? Nepieņemami šādās situācijās uzlikt kaimiņu pleciem atbildību par kaut attālu radu sirmgalvi, vainot, ka kaimiņš nav bijis, nav iegriezies, nav no veikala kaut ko atvedis. Turklāt ko darīt, ja arī kaimiņš ir tikpat vecs un vientuļš? Kurš tad vainīgs?
Iespējams, daļēji ir kā tajā sakāmvārdā – ko jaunībā nemācies, vecumā nepratīsi. Tātad, ja neesi izpratis elementāras pieklājības un atbildības normas, nevarēsi tās nodot arī saviem bērniem. Viss kā pa ķēdīti.
Komentāri