Zinu, ka nav labi par nopietnām lietām runāt nenopietni, bet dažkārt prasīties prasās pajokot. Kaut nedaudz – pieklājības robežās.
Šoreiz runa par pensijām, atsaucoties uz to ažiotāžu un politiskajām spēlēm, kas sakarā ar parakstu vākšanu un iespējamo tautas nobalsošanu.
Tie politiķi, kuri pensiju jautājumu uzkurināja tieši šajā laikā, acīmredzot pareizi izrēķinājuši, ka nākamā gada budžets tipina sīkiem solīšiem un ir vēl tālu līdz priekšā celšanai un apstiprināšanai. Tātad varas virzītājiem un plānotājiem ir laiks apdomāt, kas izdevīgāk – arodbiedrību ierosinātos grozījumus apstiprināt Saeimā vai noraidīt, tādējādi apstiprināt referenduma nepieciešamību un lielas naudas izšķiešanu. Vairāk domājams, ka grozījumus neapstiprinās, cerot uz iedzīvotāju varbūtēju kūtrumu tautas nobalsošanas gadījumā. Protams, risks, bet, ja palaimējas, tad glābts gan ”budžeta pārpalikums”, gan citas problēmas, tiktu parādīta piga jautājuma rosinātājiem , un tā jau būtu liela uzvara.
Tagad par lielajām grūtībām, kas saistītas ar neplānoto pensiju paaugstināšanu (normalizēšanu). Pašreizējais valdības arguments, ka tādus līdzekļus, nesatricinot valsts finansiālos pamatus, nav iespējams atrast un izmaiņu gadījumā pensiju sistēma pēc gada vai diviem sabruks, liekas, maigi izsakoties, dīvains. Cik zinu, neviena Eiropas valsts, kurā ir cilvēkus neapvainojoša pensiju sistēma, nav finansiāli izputējusi. Varbūt tādēļ, ka citur valdības vīri prot un grib labāk rēķināt un rēķinās arī ar saviem vecajiem ļaudīm.
Bieži dzirdam par izdevumiem, ko rada valstsvīri dažādos finansiālos darījumos, par brīnumainiem komandējumiem, kuriem nav loģiska pamata, par milzīgajām ierēdņu algām un to nesamērīgi lielo skaitu. Dažkārt brīnāmies par jaunām ministrijām, kuru nozīmi un vajadzību nesaprotam. Dažādas reprezentācijas un prezentācijas, nesamērīgas prēmijas. Tas viss, protams, kaitina, īpaši, ja salīdzina šos izdevumus ar tiem, ko veikalā var atļauties pensionārs. Tie ikgadējie pielikumi pie pensijām vairāk kaitina nekā iepriecina, jo nespēj ne tuvu tikt līdzi sportiski rūdītajai inflācijai, kura nupat uzņēmusi mežonīgu ātrumu.
Kas tad mūsu valstij par kaiti, ka tā nespēj un nespēj tikt galā ar ekonomiskajām un sociālajām problēmām? Stagnācija? Neprasme? Varbūt politiķu sacensība pirmsvēlēšanu periodā, kas beidzas ar nokļūšanu pie varas un turpinās vienā plāksnē – opozicionāru nelaišanā pie teikšanas… Būtu taču interesanti pavērot, kas notiktu, ja lielākos cīnītājus (runātājus) par tautas labklājības celšanu ieliktu tieši tajos ministru krēslos, kam par šiem jautājumiem jārūpējas… Ir valstis, kurās vara regulāri mainās: pēc kārtējām vēlēšanām pie varas nāk konservatīvie, kuri rūpējas par valsts kopējo izaugsmi, otrā plānā atstājot sociālos jautājumus, kas rada iedzīvotāju neapmierinātību un citu rezultātu nākamajās vēlēšanās, pie varas noliekot sociāldemokrātus. Tie, lai izpatiktu tautai, pirmajā vietā liek sociālos jautājumus, ceļ pensijas, rūpējas par veselības aprūpi, par pensionāriem, izglītību un citām jomām, valsts kopējās problēmas risinot gausāk. Un tad atkal kārtējās vēlēšanas. Bet kā pie mums? Galvenais priekšnoteikums – nelaist pie varas opozīciju! Mūsu valdošie un vadošie politiķi ir vieni un tie paši, ar ļoti nedaudziem īslaicīgiem izņēmumiem. Skaidrs, ka nekāds lūzums tad arī nav gaidāms. Īpaši, ja vēlēšanu cīņā galvenā nozīme ir naudai. Runājot par iespējamo spēcīgo opozīciju – sociāldemokrātiem, jāsecina tikai viens: pašreiz tādu mūsu zemītē vispār nav. Vai nu tos tēlo bijušie komunisti, kuri negrib aiziet no politikas, vai arī cīnās savā starpā par slavenā nosaukuma iegūšanu, dibinot jaunas partijas un grupas. Bet cerība mirstot pēdējā…
Nobeigumā gribu gan sev, gan citiem uzdot kutelīgu jautājumu: vai pašreizējiem ministriem, lielajiem ierēdņiem un deputātiem gaidāmās vecuma pensijas (vecums pienāks arī viņiem) tuvosies pašu noteiktajam iztikas minimumam?
Un vēl. Kāds čoms ieteica vērtīgu ierosinājumu, kā vienā rāvienā atrisināt sasāpējušo pensiju jautājumu – pensijas vecums jāpaaugstina līdz 70, 75 gadiem. Tad pensionāru skaits strauji samazināsies, pensiju uzkrājums pieaugs un paši vecļaudis pabalstus saņems labi ja pāris gadus, ja vispār sagaidīs. Tas tāds melnais humors, kuru valdība, cerams, neņems nopietni.
Komentāri