Šī vasara laikapstākļu ziņā daudziem paliks atmiņā ar savu karstumu, kad nemaz neprasījās doties uz siltajām dienvidu zemēm, kurās šogad atšķirībā no Latvijas valdīja visnotaļ liels dzestrums, ne ierastā tveice. Augusts gan arī pie mums jau atnācis ar vēsākiem rītiem, un dienā temperatūra nepārsniedz mums tik komfortablo grādu atzīmi. Un, tā kā lielākā daļa vasaras aizvadīta, kā uz smilgas stiebra meža zemenes savirknējas skaistās krellēs, arī vasaras notikumi virknējas teikumos, lai turpinātu sildīt arī vēsākās dienās.
Lūk, pāris pieturzīmju.
Latvijas baltie svēteļi – lai arī pie tiem tik pierasts, to grācija un plašais spārnu vēziens turpina piesaistīt uzmanību. Skats kavējas pie stārķiem, kuri pastaigājas pa lauku, un te pēkšņi viens, otrs, trešais un vēl ceturtais paceļas spārnos un lido tieši virs galvas, metot loku lokus un tad aizlidojot vien sev zināmos ceļos.
Vasarā jūras sajūtu var noķert labības laukos, kas vējā viļņojas gluži kā jūra – mūsu zaļā Latvijas jūra.
Daba ļauj atvērt visas maņas. Piedaloties miera jogā blakus lavandu laukiem, sāk līt vasarīgs lietus – visas smaržas un sajūtas pastiprinās, šķiet, gaiss ir smaržu pārpildīts, bet katra lietus lāse saplūst ar ķermeni. Daba sniedz mieru un spēku vienlaicīgi.
Līdz ar vēsākām dienām arvien mazāk cilvēku ir pie ūdeņiem, bet augusta vakaros pār rāmo ezera virsmu it kā viegliem, nemanāmiem soļiem pārskrien migla – tādas mazas miglas meitiņas gaisīgi pelēkās kleitiņās. Jo tuvāk rudenim, jo teiksmainākus stāstus migla sāk uzburt, ietinot savā segā Latvijas rītus un vakarus.
Bet arī lietus uz ezera spoguļa kļūst par mākslinieku, lāses auž rakstainu seģeni, kurā ikviens peldētājs tiek gādīgi ieskauts.
Naktīs pārsteidz Mēness – reizumis tas ir tik liels un oranžs, ka atgādina gardu apelsīna šķēli un šķiet tik zemu, ka varētu tikai pastiepties un ar roku aizsniegt.
Vasaras rīti ir skaisti ar īpašo gaismu un piedzīvoto mirkli, kurā pilsēta mostas: sākumā klusa, tikai saule iekrāso visus savā medaini saldajā gaismā, un kaķi šur tur pārskrien ceļam, tad sāk parādīties cilvēki, kas dodas ikdienas gaitās.
Cilvēki veido savus stāstus – svētku laikā droši soļojošs mazs bērns, viņam gabaliņu aiz muguras iet tētis un uzmana, lai jaunajai pasaules izzinātājai ceļš ir drošs un solis neķeras. Bet klusā vakara pastaigā redzu, kā no tuvējiem dārziņiem iznāk sieviete lakatiņā, gumijas zābakos un izkapti pār plecu. Krēslojošajā gaismā šāda aina pilsētas ieliņās šķiet mazliet neparasta.
Vasara pamazām atvadās, sveicienus jau sūta rudens. Pīlādžogas iekrāsojušās koši oranžas, āboli nokrīt no smaguma noliektajiem ābeļzariem un nodun uz zemes, un gaisā iezogas pa kādai rudenīgai dvesmai. Tuvojas septembris. Septembra karalienes gladiolas jau daudzviet uzziedējušas, laiks rādīs, vai kāda savu skaistumu būs pataupījusi arī pirmajam rudens mēnesim.
Komentāri