Pagājusī nedēļa pagāja skolēnu problēmu zīmē. Žurnālisti vētīja par gadījumu Ziemeļvalstu ģimnāzijā, proti, sestās klases skolniecei bija jāmaina skola, jo klasesbiedri viņu visādi mocīja un apsaukāja.
Vairums no šīm ziņām lika domāt, cik maz gan mēs saprotam no skolas vides. It kā visi tur kādu laiku pavadījuši, citam labākas atmiņas, citam ne tik ļoti, taču šis svarīgais posms dzīvē tomēr visiem pieaugušajiem cilvēkiem ir iziets. Domāju, ne mazums cilvēku, izdzirdot par šo gadījumu, varētu pastāstīt savu individuālo pieredzi. Tas tamdēļ, ka dažādas pakāpes mocīšana, izsmiešana un cita veida vardarbība skolēnu starpā patiešām nav nekas neparasts ne mūsdienās, ne senāk. Skolās vienmēr bijuši Cibiņi un Buņģi. Šādu lomu veidošanās spriedzes un asas sāncensības vidē ir likumsakarīga — jautājums ir tikai par to, cik tālu biedru mocīšanā skolēni katru reizi aiziet. Pietiek ar kādu dzirksteli, lai iedegtos neaptverama nežēlība un naids, kas krietni pārsniedz sākotnējās nesaprašanās vai strīdu mērogus.
Taču veidā, kā šis pasākums tika pasniegts, bija tik daudz skandalozuma, ka šķiet — mēs runājam par kādu unikālu gadījumu. Ir noticis kaut kas neiedomājams un tagad jāmeklē vainīgie. Savukārt vainīgo — cik patīkami! — ir cik uziet. Sākot no skolēniem, kad internetā par savu klasesbiedru sarakstījuši tādas lietas, ka varam izdarīt secinājumus par vidi, kurā šāda valoda veidojas, turpinot ar vecākiem, kas nav jauniešiem iemācījuši uzvesties un beidzot ar skolas personālu — direktori, sociālajiem pedagogiem un klases audzinātāju.
Izklāstot šo stāstu ,tiesu spriest ir viegli tiem, kas aizmirst paši savas gaitas skolā. Nez, kā gan klases audzinātāja var izsekot līdzi visam, ko skolēni dara ārpus stundām, nemaz nerunājot par internetu? Cik skolās Latvijā sociālajiem pedagogiem un psihologiem ir individuāls kontakts ar katru no skolēniem (tas ir veids, kā uzzināt, kādas ir problēmas skolā un kas skolēnus nomāc)? Vai tie ir bijuši vecāki, kuri saviem bērniem mācīja vārdus un frāzes, ar kurām publika tik dāsni tika iepazīstināta pagājušajā nedēļā?
Tanī pašā laikā ačgārnības arī ir bijušas. Kad „Latvijas Avīze”, kas par šo gadījumu uzzināja un pirmā pavēstīja, vēlējās runāt ar skolas vadību, tā žurnālistam paskaidroja, ka notikušais ir skolas iekšējā lieta un ka par to nav jāraksta. Morāle apmēram tāda: slikti ir nevis tas, ka skolēni ir agresīvi, bet gan, ka par to kāds uzzināja. Savukārt māte kā-dam no rupjajiem skolēniem portālā „Delfi” publicēja rakstu, kurā norādīja, ka pazemotā skolniece pati ir vainīga un vardarbību ir provocējusi ar savu uzvedību. Nekritiska attieksme pret atvases nedarbiem ir tikpat liela kļūda kā skolas mēģinājumi izlikties, ka viss ir kārtībā. Tāpat kā skolas vadība mēģina glābt skolas godu, arī vecāki nereti ir pārliecināti, ka viņu bērni nav vainīgi — pat ja ir objektīvi redzams, ka jaunietis ir veicis nosodāmu darbību. Turklāt šī pārliecība iet rokrokā ar mēģinājumiem skaidrot „patieso” situāciju — kāpēc konflikts izcēlies, un tieši to dara cietušās skolnieces bijušās klasesbiedrenes māte. Lai cik paradoksāli nebūtu, lielākie skaidrotāji ir tie, kuri konfliktā nemaz nav piedalījušies, savukārt skolēni, kam, iespējams, būtu kas sakāms, šajā izrādē nepiedalās.
Kronis visam ir tehnoloģijas vainojumi. Tiek zākāts internets tāpēc, ka skolēni nezina, ko ar to darīt. Tas, ka internetu var lietot apšaubāmām darbībām, tiek pasludināts par pietiekamu iemeslu, lai teiktu: internets ir ļaunums. Varētu domāt, ka liedzot iespējas apsaukāties internetā, skolēniem apsaukāšanās mazināsies. Manā bērnībā internetā neviens neapsaukājās, jo interneta nebija. Taču tas nenozīmē, ka skolēniem pietrūka izdomas dažādu citu apsaukāšanās veidu izgudrošanai.
Viegli ir prasīt kontroli pār skolēniem, grūti izpildīt. Skolēni labi zina, kas ir paredzēts pieaugušo acīm un ausīm, un kas ne. Skolēni šajā ziņā nereti ir lielāki psiholoģijas speciālisti nekā pieaugušie. Tie labi zina, kad, kur un kā tie var brīvi rīkoties, lai nepieķertu. Tiem ir savi priekšstati, kāpēc kāds no klasesbiedriem ir apceļams — lai arī bieži vien neracionāli. Pieļauju, ka lielākā daļa skolēnu individuālā sarunā nemaz nevarētu izskaidrot savas rīcības iemeslus, viņi tā rīkojas, bara instinkta vadīti, un vienkārši izlādē spriedzi pret kādu grēkāzi. Savukārt klases līderu rokās sekotāji ir efektīvs ierocis, lai ilgstoši izrēķinātos ar kādu, kas nav iepaticies. To ļoti labi varēja redzēt „Delfos” publicētajā mātes rakstā, kurā tā ar savas meitas pusaudža loģiku skaidroja notikušo, gluži kā pusaudzis uzskatot, ka skolnieces citiem netīkamā uzvedība ir iemesls, lai par viņu ņirgātos.
Skolēniem slikti uzvesties nemācīja ne vecāki, ne skolotāji. Iespējams, ne pārlieku skaidri pateica, kā vajag uzvesties, taču tomēr. Slikti uzvesties skolēniem nemācīja arī internets, jo tādā gadījumā būtu jādomā, ka jaunieši zināja mazāk lamuvārdu tad, kad interneta nebija. Jaunatne pirms desmit gadiem, protams, bija krietni atšķirīga no tagadējās, taču teikt, ka tā kļuvusi ļaunāka, necilvēcīgāka, nozīmētu teikt, ka vardarbība pret vienaudžiem ir tikai pēdējo gadu problēma un ka pirms desmit gadiem šādus incidentus esam risinājuši ļoti efektīvi.
Notikums Ziemeļvalstu ģimnāzijā ir nepatīkams, tomēr to nevajadzētu izmantot par iemeslu, lai vienkārši pašausminātos, cik jaunieši ir rupji (šādu iespēju deva visas avīzes, kas citēja skolēnu lamas), bet gan, lai mēģinātu saprast, cik grūti ir būt jaunam mūsdienu pasaulē. Diemžēl skaidrojumos un risinājumu meklējumos neatradīsit, kā jūtas mūsdienu skolēns skolā, līdz ar to ir laupīta iespēja šo gadījumu lietot, lai meklētu risinājumus, kā efektīvi uzlabot vidi skolā.
Komentāri