Nevienā valstī drošības dienesti par savu darbību sīki un smalki neatskaitās sabiedrībai, vēl vairāk – to darbība lielāko tiesu iedzīvotājiem paliek neredzama, jo valsts drošība nav tā joma, kurā katrs var pārbaudīt, ko grib, un saņemt jebkurus dokumentus.
Tomēr civilizētās valstīs arī drošības dienesti strādā likuma ietvaros, par tiem drīkst rakstīt un tiem drīkst jautāt, cik likumīga ir bijusi to darbība. Protams, arī tiem, kuri par tiem raksta, jāievēro likumi, un apgalvojumiem vai publikācijās minētiem faktiem ir vajadzīgi pierādījumi.
Latvijā par drošības dienestiem līdz šim nekas daudz nav rakstīts, kaut arī Iekšlietu ministrijai padotā Drošības policija (DP) pēdējos gados izraisīja daudz jautājumu, jo bija radījusi bezdarbības iespaidu. Var jau būt, ka tas bija, kā tagad ierasts sacīt, tikai neveiksmīgas saziņas jautājums ar sabiedrību. Tomēr pagājušajā gada novembrī, tuvojoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā, no DP vadības aizgāja (bija jāaiziet?) tās ilggadējais vadītājs, un par DP priekšnieku kļuva Normunds Mežviets. Atkal jāteic, ka varbūt tas tiešām bija komunikācijas jautājums, bet pēc šīs vadītāju maiņas izskatījās, ka DP tiešām rīkojas, nevis atrunājas ar frāzēm “mēs sekojam notikumiem”, “mēs zinām” un tamlīdzīgi. Tomēr nesen saistībā ar žurnālistes Agneses Margēvičas publikācijām par DP darbiniekiem ir izraisījies skandāls, kas kārtējo reizi politiķus mudinājis runāt par grozījumiem likumos, lai ierobežotu presi.
Žurnāliste internetā savā blogu lapā publicēja divus rakstus par DP un tās darbiniekiem, kuriem ir savs bizness, kam savukārt ir saistība ar Krievijas biznesa cilvēkiem un kuru tuvinieki strādā labi atalgotos amatos viņu pārraugāmās iestādēs. Margēvičas uzmanību bija piesaistījuši divi augsta ranga DP darbinieki – kādreizējā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers un kādreizējā “Parex bankas” valdes locekļa Arņa Lagzdiņa dēls Ivo Lagzdiņš. Turklāt arī iekšlietu ministra Riharda Kozlovska biznesam esot bijusi saistība ar rakstā minētajiem Krievijas biznesa cilvēkiem. Abos rakstos minētie fakti lika vaicāt, vai tiešām aprakstītās biznesa attiecības nav risks valsts drošībai? Pašas DP un politiķu reakcija bija noliedzoša un žurnālisti apsūdzoša – rakstā minētais neesot patiesība, tie esot tikai pieņēmumi un apgalvojumi, rakstītais stiprinot Krieviju hibrīdkara apstākļos un esot ar nolūku vājināt Latvijas drošību. Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa publiski pauda, ka publikācijā rakstītais tikai daļēji atbilst patiesībai, bet publikācija kopumā esot melīga. Tiesa gan, neviens tā arī nepajautāja, kuri fakti atbilst patiesībai un kuri fakti ir melīgi. Vai rakstos minētie dati par uzņēmumiem nav patiesība un žurnāliste ir izdomājusi to, kā “Lursoft” datu bāzē nemaz nav? Ja minētie uzņēmumi un biznesa attiecības pastāv, vai tas tiešām nav risks valsts drošībai? Kāpēc nav risks? Minētie DP darbinieki nāk no tā dēvētās vecās elites “zelta jaunatnes”. Tā dēvētā vecā elite valsti lielāko tiesu vienmēr ir uzskatījusi par biznesa projektu, kurā, protams, galvenās ir viņu pašu intereses un vajadzības. Var jau būt, ka šīs elites bērni ir ar citiem uzskatiem, tomēr šobrīd pārliecības par šo cilvēku godīgu darbošanos īpaši lielas nav. Tādēļ valsts interesēs tiešām būtu noskaidrot visu par žurnālistes publikācijās minētajiem faktiem un pēc tam par noskaidroto sabiedrību precīzi informēt, nevis apgalvot, ka tie ir melīgi. Bažas raisa arī cilvēku attieksme pret publikācijām un ap tām savērpto skandālu. Daudzi savos komentāros internetā raksta, ka tādas publikācijas ir jāaizliedz, jo apdraud valsti, ka šobrīd nav īstais brīdis, lai rakstītu par DP, jo Ukrainas notikumu un Krievijas agresijas dēļ labāk būtu klusēt. Pat ja rakstos minētie fakti esot patiesi, par to nevajagot runāt un rakstīt. Jāteic, ka tāda domāšana ļoti atgādina PSRS laiku, kad jebkura kritika bija noziegums. Acīmredzot okupācijas laika domāšana daudzos ir dzīva joprojām un par normu tiek uzskatīts tas, kas patiesībā grauj valsti, ļauj tās institūcijām dzīvot ārpus jebkuras kontroles, tā veicinot varas trūdēšanu. Atliek cerēt, ka šajā jautājumā viss tiks noskaidrots un Latvijas iedzīvotāji par to tiks informēti.
Komentāri