Janvāra beigās Rīgā notika iepazīstināšana ar pētījuma „Valsts valodas likums: vēsture un aktualitāte” rezultātiem un diskusija.
Pērn veikts pētījums, lai apzinātu Valsts valodas likuma izstrādes un pieņemšanas procesu un tā ietekmi uz Latvijas kultūrvēsturiskajiem notikumiem. Detalizēti analizēta likuma atbilstība starptautiskajām prasībām, normām un līgumiem.
Valsts valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis teica: „Pētījuma mērķis bija analizēt Valsts valodas likuma veidošanu un to, kas mainījies iedzīvotāju un starptautisko institūciju attieksmē pret likumu kopš tā pieņemšanas 1999. gadā.”
LU Latviešu valodas institūta pētniece Dzintra Hirša uzsvēra, ka likuma izstrādes gaitā daudz iebildumu saņemts no ES un starptautiskajām institūcijām. Likums izmantots politiska un ekonomiska spiediena izdarīšanai uz Latviju gan no ES, gan Krievijas. Dz.Hirša uzsvēra, ka ES amatpersonas gan tieši, gan netieši izdarīja spiedienu, norādot, ka likums tā pieņemtajā redakcijā būs šķērslis Latvijas uzņemšanai ES, kas, kas bija saistīts ar Krievijas ietekmi ES institūcijās.
LU Latviešu valodas institūta pētniece V.Ernstsone uzsvēra, ka valodas situāciju ietekmē dažādi faktori – politiskā, demogrāfiskā un ekonomiskā situācija. Viens no būtiskākajiem draudiem ir darba un valodas vides noslāņošanās – jomas, kurās pārsvarā strādā krievvalodīgie, un viņiem nav nepieciešams prast vēl kādu valodu, saziņā izmantot valsts valodu, kas neveicina tās mācīšanos. V.Ernstsone uzsvēra, ka valodu apgūšanā liela loma ir izglītības sistēmai, tāpēc pozitīvi, ka valsts valodas prasme pieaug iedzīvotāju jaunākajā vecuma grupā.
Pētījumu centra SKDS speciāliste N.Aveniņa intervējusi ekspertus – gan latviešu, gan cittautiešu. Lielākā daļa latviešu uzskata, ka latviešu valoda kā valsts valoda tiek aizsargāta pārāk maz, bieži nav iespējams tajā saņemt pakalpojumus. Tas tāpēc, ka liela daļa apkalpojošās sfēras darbinieku ir cittautieši, kas neprot latviešu valodu. Krievi uzskata, ka savās tiesībās tiek pārāk ierobežoti. Eksperti lielākoties bijuši apmierināti, ka latviešu valodas kā valsts valodas lietošana tiek regulēta ar normatīviem aktiem, tomēr uzskatījuši, ka bieži vien likumdošanā iestrādātās normas par latviešu cilvēktiesību nodrošinājumu dzīvē netiek īstenotas. Kā galvenie tā cēloņi nosaukti: – pārliecības trūkums latviešos, ka valoda ir nozīmīga un tā varētu kalpot kā valsts vienotības simbols; – nacionālā sastāva īpatnības un krievu tautības pārstāvju lielais īpatsvars, cittautieši neizjūt nepieciešamību pēc latviešu valodas zināšanām un neredz jēgu to apgūt; – lielais pieprasījums darba tirgū pēc svešvalodu, īpaši krievu valodu zinošiem darbiniekiem, aizmirstot pat par latviešu valodas kā valsts valodas zināšanu nepieciešamību.
Izvērtējot Valsts valodas likuma saturu, lielākā daļa ekspertu pozitīvi noskaņoti un uzskata, ka likums ir pietiekami skaidrs un saprotams, skeptiskāk noskaņoti mazākumtautību pārstāvji. Ar latviešu valodu kā valsts valodu saistītie jautājumi savu aktualitāti saglabās, kamēr latviešiem būs nozīmīga dzimtās valodas kā savas pašapziņas, sabiedrības vienotības un valsts simbola saglabāšana. Ar valodu saistītie jautājumi tiek izmantoti sabiedrības manipulēšanā tieši politiskajās aprindās.
Otra SKDS pētniece I.Strode pētījusi Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsts valodas lietošanu. Valsts valodas likumu pēdējo trīs gadu laikā ir lasījuši tikai 2,7% iedzīvotāju, bet 81% nekad nav bijušas nekādas problēmas. Arī lielākā daļa respondentu – 68,1% (72,6% latviešu un 62% cittautiešu) ir apmierināti, kā Latvijā ar likumiem tiek regulēta latviešu valodas kā valsts valodas lietošana. 98,3% latviešu un 78,2% cittautiešu uzskata, ka Latvijā jānodrošina iespējas saņemt pakalpojumus latviešu valodā, iespējas Latvijā saņemt pakalpojumus latviešu valodā kā nepieciešamību novērtējuši 80,6% līdz 89,7% respondentu.
Tikai 7% Latvijas iedzīvotāju labi pārzina Valsts valodas likumu. Mārtiņš Pučka, Valsts valodas aģentūras sabiedrisko attiecību speciālists
Komentāri